- progress (no piedzimšanas brīža līdz 18-21 gada vecumam);
- stabilizācija (vecumā līdz 55-60 gadiem);
- un novecošana.
Veselība vecumā ir atkarīga no līdzsvara, kāds veidojas starp indivīda resursiem - fiziskajiem, personības resursiem un ārējiem apstākļiem. Skrējienā, ko saucam par dzīves ceļu, liela nozīme ir ģimenei un darbam, tāpat arī attiecībām, mērķiem un līdzekļiem, perspektīvām, pieredzei, vīzijai, sasniegumiem un tā tālāk. Gadu ritumā visa šī pieredze - sasniegumi, vilšanās, uzvaras, pāridarījumi - liek pārvērtēt daudzas lietas.
Pajautājot deviņdesmitgadīgajam, kas ir dzīvē nozīmīgākās lietas, izrādīsies, ka nav runa par briljanta auskariem - bijuši tie vai ne. Ka nav svarīgi, vai tev bijuši trīs kažoki vai tikai viens parasts mētelītis. Nozīmīgākās ir vienkāršas lietas - jauka ģimene, mīloši vecāki, profesija, kas sagādājusi prieku, labi cilvēki līdzās. Tad arī viss nostājas īstajās vietās un redzam, ka iluzorā pasaule, kas vienu otru pārņem ar augstu merkantilitātes vai izdevīguma principu, bijusi ļoti nebūtiska. Būtiskais ir vienkāršs, un tam nav saistības ar augstu izglītību vai lielu naudu. Svarīgi, kāds pats esi bijis kā cilvēks.
Eriks Šterns, manuprāt, brīnišķīgi formulējis ik katram no mums svarīgo: «Katram dzīves posmam ir sava jēga, savs uzdevums. Atrast tos un sevi tajos - lūk, tas ir viens no galvenajiem piemērošanās uzdevumiem dzīvei.» Šeit runa ir par sociālo lomu maiņu personas mūža garumā - gan ģimenes un darba kontekstā, gan sabiedrības kopumā.
Mēs esam tik atšķirīgi! Tāpēc arī katra indivīda spējas adaptēties katrai jaunai situācijai ir tik atšķirīgas. Šodienas seniori vairs nav skolas direktore vai rūpnīcas galvenais inženieris. Viņi ir Anna un Juris. Un tas ir pats būtiskākais! Tu esi tu, un es esmu es. Dzīves laikā esam gana trenēti izmaiņām savā dzīvē. No ierindniekiem kļūdami par priekšniekiem vai otrādi. Taču allaž mūsu vērtība līdzcilvēku acīs bijusi saistīta ar mūsu cilvēciskajām un profesionālajām kvalitātēm.
Tomēr pāreja godājama pensionāra lomā, kad no globālu jautājumu risināšanas jāatgriežas savā «mazajā pasaulītē», ir īpašs brīdis ik viena cilvēka mūžā. Cieņpilni jāturpina soļot tālāk, meklējot un atrodot krāsas, kas ļauj pārvarēt dzīves šķietamo pelēcību. Neviens nevar mūs iepriecināt, ja prieks nesākas mūsos. Līdzīgi kā mazs bērns, sirmgalvis var kļūt atkarīgs no tuvinieku izpratnes un atbalsta.
Dažādu pārdomu brīžos atcerēsimies Kurta Vonnegūta rindas: «Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt! Drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.»
* Gerontoloģija - zinātne par dzīvu būtņu, arī cilvēka novecošanos. Pēta likumsakarības, kāpēc novecojam un kā tas notiek