Sava Muzeju sala
Braucot ar prāmi no Rīgas uz Stokholmu, iespējams skatīties Stokholmas pilsētas prezentāciju, kurā allaž tiek uzsvērts, ka Zviedrijas galvaspilsētas teritorijā ietilpst 14 salu. Viena no tām - Šepsholmena - būtu pelnījusi muzeju salas vārdu, jo tajā līdzās mīt trīs muzeji: gan Arhitektūras muzejs, gan Modernās mākslas muzejs, gan Austrumāzijas mākslas muzejs. Lai gan muzeju sala Šepsholmena atrodas pašā Stokholmas centrā - iepretī vecpilsētai, netālu no starptautiski labi pazīstamu banku kvartāla un Stokholmas Karaliskās operas -, tomēr tūristu vidū iecienītais pilsētas apskates maršruts nereti šo salu neietver. Tas gan velti, jo tieši Šepsholmenā mājvietu radušais Arhitektūras muzejs piedāvā iespēju redzēt rezultātus, kādus nodrošina radošu ideju un tehnoloģiju attīstības saspēle, rezultātus, kādi panākami, biznesam sastopoties ar mākslu, jo muzeja ekspozīcijā Arhitektūra Zviedrijā akcentēts, ka dažādu būvju vizuālo veidolu nosaka gan to praktiskais izmantojums, gan materiālu un tehnoloģiju izvēle, gan sabiedrības prasības, gaume un labklājības līmenis konkrētajā laikmetā.
Materiāls ir svarīgs
Zviedrija pagātnē bijusi un arī joprojām ir mežiem bagāta zeme, tāpēc, kā uzsvērts muzejā, koka ēkām ir īpaša un ļoti nozīmīga vieta šīs valsts būvniecības un arhitektūras pasaulē. Par Zviedrijas koka arhitektūras starptautiski pazīstamu simbolu kļuvušas rudi brūnas, askētiskas vienstāva un pusotra stāva ēkas. Muzejā vēstīts, ka šādas koka ēkas īpašajā, tā dēvētajā zviedru sarkanajā krāsā parādījās jau XVI gadsimtā, tomēr plašu popularitāti ieguva tikai XIX gadsimtā, turklāt popularitāti nav zaudējušas joprojām. Popularitātes pamatā ir ne vien Ziemeļvalstīm raksturīgā patika pret videi draudzīgiem materiāliem un askētiskiem arhitektoniskajiem risinājumiem, bet arī fakts, ka «zviedru sarkanā» krāsa ēku būvniecībā izmantotajam kokam nodrošina īpašu aizsardzību. Iespējams, tas arī nodrošina, ka sarkanbrūnās ēkas aplūkojamas ne tikai Stokholmas Brīvdabas muzejā Skansenā, bet daudzviet Zviedrijā. «Zviedru sarkanajā» krāsā ir gan dzīvojamās ēkas, gan vasaras atpūtas mītnes, gan veikali, gan kafejnīcas, gan arī pa kādam birojam.
Arhitektūras muzejā, ielūkojoties vēsturē, arī vēstīts, ka Zviedrijas viduslaiku arhitektūra nav iedomājama bez plašas un daudzveidīgas ķieģeļu izmantošanas un spilgtākie mūsdienās aplūkojamie piemēri meklējami sakrālo celtņu vidū. Muzejā īpaša vērība veltīta Zviedrijā slavenākās universitātes mājvietas - Upsālas pilsētas - katedrālei, kas būvēta no 1273. līdz 1435. gadam.
Augstceltņu laikmets
Ekspozīcijā Arhitektūra Zviedrijā savs īpašais stāsts veltīts arī Stokholmas pilsētvidē labi pamanāmajam Katrīnas liftam. Šis lifts tiek uzskatīts par spožu piemēru, kā dzelzs izmantota celtnē, kam ir vienlaikus izklaidējoša un simboliska nozīme. Katrīnas lifts tika atklāts jau XIX gadsimta 80. gados - rūpniecības izaugsmes un industriālo būvju attīstības laikmetā. Lifts gan pilsētas iemītniekiem, gan viesiem nodrošināja iespēju vērot Stokholmas panorāmu no vairāk nekā 30 metru augstuma un kļuva par tehniskā progresa piemēru. Sākotnēji lifts tika darbināts, izmantojot tvaika spēku, bet jau 1915. gadā tvaiku aizstāja elektrība. Aptuveni tajā pašā laikā Stokholmā, sekojot ASV lielpilsētu Ņujorkas un Čikāgas piemēram, tika izlolota ideja par pirmo debesskrāpju būvniecību. Zviedrijas galvaspilsēta savas pirmās augstceltnes, kas turklāt tiek uzskatītas par pirmajiem modernajiem debesskrāpjiem Eiropā, ieguva XX gadsimta 20. gados. Divi aptuveni 60 metru augstie debesskrāpji ar nosaukumu Karaļa torņi kļuva par mājvietu birojiem, un šādu pielietojumu tie saglabājuši līdz pat mūsdienām.
Arhitektūras muzejs arī atklāj, ka vēlme būvēt pēc iespējas augstākas celtnes bija raksturīga XX gadsimta otrās puses Stokholmai un, šai vēlmei materializējoties, pilsēta ieguva piecas augstceltnes, kas atrodas Hᅢᄊtorget jeb Siena tirgus rajonā. Muzejā vēstīts, ka šie XX gadsimta 50.-60. gados uzbūvētie debesskrāpji saistās ar periodu, kad tieši Siena tirgus rajons kļuva par modernās Stokholmas vizītkarti, tāpat kā netālais Sērgela laukums, kura centrā 1972. gadā novietots stikla obelisks Kristāla vertikālais akcents. Ikviens, kam sanācis būt Sērgela laukumā, arī zina, ka obelisks visiespaidīgāk izskatās diennakts tumšajā laikā, kad ir izgaismots, bet lietainā ziemas dienā šķiet tikpat pelēks kā debesis.
Siena tirgus rajona augstceltņu un Sērgela laukuma obeliska laikabiedrs ir arī Stokholmas televīzijas tornis. 155 metrus augstais tornis, kas tika uzbūvēts četros gados XX gadsimta sešdesmitajos gados un oficiāli atklāts 1967. gadā, tolaik bija elektronisko mediju attīstības simbols, bet patlaban paralēli savai TV torņa misijai ir pazīstams arī kā iecienīta panorāmas vērošanas vieta. No torņa skatu laukuma iespējams ieraudzīt gan Stokholmas plašo ostu, gan slavenās Globen arēnas - drīzumā gaidāmās 2016. gada Eirovīzijas norises vietas - iespaidīgo balto kupolu. Arhitektūras muzeja ekspozīcijā turklāt akcentēts tas, ka TV tornis ir uzmanības vērts betona būves piemērs.
XXI gadsimta būve
No Stokholmas netālā Ārlandas lidosta gadā apkalpo vairāk nekā 22 miljonus pasažieru (piemēram, 2014. gadā no visiem apkalpotajiem gandrīz 22,5 miljoniem pasažieru aptuveni 17 miljoni bijuši starptautisko avioreisu pasažieri, pārējie - Zviedrijas iekšējo avioreisu pasažieri, liecina lidostas informācija), un tas ir četras piecas reizes vairāk nekā starptautiskajā lidostā Rīga.
Tomēr Arhitektūras muzeja ekspozīcijā Ārlandas lidosta nonākusi ne jau Eiropas mērogā iespaidīgā uzņemto pasažieru skaita dēļ, bet gan tāpēc, ka XXI gadsimta sākumā lidostā tika atklāts jaunais arhitektoniski iespaidīgais gaisa satiksmes kontroles tornis. 83 metrus augstā torņa veidolā ievīti skandināvu mitoloģijas motīvi. Arhitektūras muzeja pārstāvji gaisa satiksmes kontroles torni nodēvējuši par piemēru «betona iespējām».
Savs izaicinājums
Stokholmas pilsētvidei netrūkst arī sava izaicinājuma, kas uzdod jautājumu - kā gan pielāgot vēsturisku liecību XXI gadsimta dzīves ritmam. Šāds izaicinājums ir slūžas Slussen un satiksmes mezgls ap tām. Arhitektūras muzeja informatīvajā materiālā tas nosaukts par «spageti mezglu no betona», taču tas tiek dēvēts arī par vienu no pirmajiem «āboliņa lapu plānojuma» satiksmes mezgliem pasaulē. Oficiāli tas atklāts 1935. gadā, vairākkārt pilnveidots, bet joprojām aktuāls ir jautājums, kā to pilnveidot un modernizēt turpmāk.