Problēma ir redzētā absolutizēšanā, pieņēmumā - ja tā dara vienā, turklāt vēl Rietumu valstī, tad tā rīkojas visur. Daudzi šādi ārzemju pieredzes popularizētāji mežizstrādes jomā neatšķiras no politiķiem, kas pirms gadiem divdesmit, iepazīstoties ar pieredzi vienā ārvalstī, tūlīt centās to ieviest Latvijā. Pēc tam, kad noskatītais modelis šeit īsti nestrādāja, viņi brauca uz nākamo valsti un mēģināja pārņemt ko citu. Pieļauju - ja uzreiz būtu noskaidrots, kas der Latvijai, un izstrādāts savs, piemērots modelis, valsts attīstība būtu bijusi veiksmīgāka un vienmērīgāka.
Arī konkrēto valstu mežizstrādātāju rīcība ir pilnīgi pareiza, taču tas nenozīmē, ka Latvijai tieši jāseko kādam no šiem modeļiem. Kailciršu izmantošana un to izmēri ir atkarīgi no vairākiem faktoriem. Pirmkārt, nokrišņu daudzuma un mitruma režīma - kur tas ir labvēlīgs meža augšanai, iespējama ciršana lielākās platībās. Otrkārt, izmērus ietekmē konkrētas teritorijas apdzīvotība - protams, ka Somijas ziemeļos cirtes var būt lielākas nekā Igaunijā vai Latvijā. Zināma ietekme ir arī vēsturiskajai mežaudžu telpiskā izvietojuma struktūrai. Piemēram, Latvijā mežu nogabali nav tik lieli, lai tajos kailcirtes būtu ļoti plašas.
Visa tā rezultātā kailcirtes kļūst lielākas virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem (izņemot kalnu rajonus, kur ir atšķirīgi klimatiskie apstākļi). Latvijā pieļaujamais maksimālais apjoms var sasniegt 5-10 ha, kas balstās gan uzkrātajā pieredzē, gan zinātnieku aprēķinos. Igaunijā ir līdzīgi, kamēr Polijā kailciršu izmēri atsevišķos gadījumos ir līdz pieciem hektāriem, bet Vācijā kailcirtes netiek pielietotas, lai gan ainavā bieži pamanāma līdz vienam hektāram liela vienlaidus nocirsta platība. Pilnīgs pretstats ir jau minētā Zviedrija vai Kanāda, kur desmitiem hektāru lielas kailcirtes ir norma.
Kailcirtes ir ne tikai ekonomiski izdevīgākā mežizstrādes forma, bet tām ir arī citas priekšrocības salīdzinājumā ar izlases cirtēm. Kailcirtes dod iespēju ātrāk atjaunot un nākotnē veidot ekonomiski augstvērtīgus priežu mežus, izmantot lētākas mežizstrādes metodes. Turklāt kailcirtes var salīdzināt ar dabiskiem liela mēroga traucējumiem, kas neskartā mežā veidojas vētru vai ugunsgrēku ietekmē. Mūsdienās cilvēka darbības rezultāts ir līdzīgs. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka arī nākotnē tiks plānotas gan kailcirtes, gan izlases cirtes.
Iebildumi pret kailcirtēm mūsu valstī izskan galvenokārt tāpēc, ka tās vizuāli rada iespaidu par liela apjoma mežizstrādi, kas nākotnē apdraud mežu resursus. Taču bažas nav pamatotas. Tepat kaimiņos - Igaunijā - izstrāde ir krietni intensīvāka, un igauņi ir pārliecināti, ka viņu mežiem nekas nedraud, bet valsts ekonomikā ieplūst ievērojami līdzekļi. Latvijā meža izmantošana ir krietni konservatīvāka, kā rezultātā Latvijas valsts mežu apsaimniekotajos mežos ir izveidojies 81,8 miljonu kubikmetru liels pieaugušo un pāraugušo audžu uzkrājums 2,5 miljardu eiro vērtībā. Tie ir aptuveni 30 % no kopējās šajos mežos augošās koksnes krājas. Rezerves fonds ir jāveido, tomēr šādas rezerves ir pārāk lielas.
Ja mēs mežu uztveram ne tikai kā bioloģiskās daudzveidības un rekreācijas resursu nodrošinātāju, bet arī valsts ekonomikas stratēģisko resursu, tad tas ir jācērt, jāatjauno un jākopj tā, lai to varētu izmantot arī nākamās paaudzes, kurām nodosim nevis pāraugušu, bet saimnieciski augstvērtīgu mežu. Citādi būs līdzīgi kā ar demogrāfisko situāciju - nepietiekami rūpējoties par jaunās paaudzes dzimstību un attīstību, drīz nebūs kam rūpēties par pensionāriem un Latvijas nākotni.
*Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns