Pavisam rets gadījums
Inga smej: kādi varbūt teikšot, ka tā ir klīnika - kaķi gleznās, kaķu figūriņu kolekcija uz kamīna dzegas, kaķi uz apgleznotajiem puķupodiem un šepat arī mazais dieveklītis Pablo. Runcis uzlec uz plaukta, kur novietots viņa pats pirmais portrets. Inga atceras: «Es lasīju Frīdas Kālo (meksikāņu gleznotāja, 1907-1954 - red.) biogrāfiju, un Pablo visu laiku sēdēja man klēpī. Tā tapa glezna Mēs ar Pablo lasām Frīdas biogrāfiju.»
Ingai Jurovai tuvs rajons, kurā viņa dzīvo, - Maskavas forštate: Lielā un Mazā Kalna iela, Ludzas iela, Rīgas Sv. Jāņa priekšteča baznīcas spožie kupoli, Ivana kapi. Zaļā apkārtne atainota vairāku viņas gleznu fonā, bet priekšplānā daudzviet Pablo. Fifīgs runča portrets uzgleznots arī uz puķupoda. Inga lepojas: «Pablo neko citu nav dzirdējis kā vien laipnus, mīļus vārdus un viņa skaistuma cildinājumus. Viņam nav nevienas ļaunas domas vai agresivitātes, ir tikai sava gudrība un liela labsirdība.»
Katram savs liktenis. Pablo kritusi laimīgā loze. Inga glāsta kaķi un stāsta: «Pirms pieciem gadiem mūsu pagalmā kā no gaisa nokrita melnbalts kaķis. Viņš visiem gāja klāt, draudzējās, un daudzi mājas iedzīvotāji viņu baroja. Pienāca lietains augusts, un runcis juta, ka uz ielas vairs nav dzīves. Tagad saprotu, ka Pablo bija mērķis līdz salam tikt zem jumta. Es jau biju viņu ieskatījusi, jo pēc dabas esmu kaķiniece. Tā uznesu viņu augšā dzīvoklī.»
Inga atklāj pārsteidzošu faktu: «Man visu mūžu bija šausmīga alerģija uz kaķu un suņu spalvām - ja vien telpās bija dzīvnieks, man uzreiz sāka asarot acis, es šķaudīju, sapampa seja. Runci paņēmu ar domu - ja neizdosies sadzīvot, tad meklēšu viņam labu saimnieku. Iespējams, Pablo tik ļoti gribēja pie manis palikt, ka viņš darīja visu, lai novērstu jebkurus šķēršļus. Neticēsiet - kā paņēmu Pablo, tā alerģija pazuda. Tā vairs nav ne no kaķiem, ne no suņiem. Es nezinu otru tādu gadījumu, bet ar mani tā notika.»
Seriāli veļas mašīnā
Klusajā apkārtnē, kurā atrodas Ingas Jurovas ap 1905. gadu celtā māja, nav daudz klaiņojošu kaķu, bet esošajiem galvenokārt ir melnbalti kažoki. Inga domā, ka te kādreiz dzīvojis spēcīgs alfa runcis, kas parūpējies par krāšņiem pēctečiem. Gleznotāja jūsmo par savu mūzu: «Man šķiet, ka visskaistākie kaķi ir tie ar melnām cepurītēm galvā, viņi mazliet atgādina Pikaso arlekīnus. Pablo arī ir melna cepurīte. Runča pilnais vārds ir diezgan sarežģīts - Pablo (par godu Pikaso) Marija (par godu Remarkam) fon Cukermans (lai būtu kāds tituls un tāpēc, ka balts) Puncīlījs XVI (jo viņam noteikti ir radi Romā un viņa saimniekiem 16. datumā ir dzimšanas diena).»
Par savu runci Inga Jurova runā kā par cilvēku. Atklāj viņa labās īpašības, neslēpj arī mīnusiņus. Lielākais niķis - Pablo mīl atpūsties Ingas lolotajos zaļajos augos. Ripsālis nebija parocīgs gulēšanai, Pablo krita nost, rāpās atpakaļ, un ripsālis gandrīz aizgāja pa skuju taku. Inga audzēja pētersīļus, un arī tiem nepaveicās, jo garšaugu kaste kļuva par Pablo iemīļotu sēdvietu. Virtuves loga koka rāmis runcim kalpo par nagu asināmo, un Inga piekāpās - rāmji tā vai tā vairs nav glābjami. Uz runča sirdsapziņas gandrīz uzgūlās vēl kāds smags slogs - vasarā pa virtuves logu nejauši iespurdza zīlīte. Pēc brīža putniņš jau bija Pablo mutē. Inga tomēr paspēja izglābt lidonīti - zīlīte atspirga un aizlidoja, bet runcis vēl pāris dienu viņu gaidīja.
Veļas mašīnas skatlogā Pablo skatās savam intelektam piemērotus seriālus. Inga smej: «Galvu līdzi grozot, viņš stundām ilgi meditē, vērojot, kā veļa griežas uz vienu un uz otru pusi. Iespējams, domā par laika ritējumu un dzīves cikliem.»
Gleznotāja kritiski vērtē runča darbaspējas: «Ar pārmērīgu čaklumu Pablo neaizraujas. Vislabprātāk guļ, palīdis zem gultas pārvalka guļamistabā, bet, kad manā vārdadienā sanāk pilna māja ciemiņu, runcis laipni pakomunicē ar visiem, tad uzlec uz skapjaugšas un vairs neliekas ne zinis par klātesošajiem. Pablo patīk «sakārtot» veļu skapī un dziļajās atvilktnēs zem gultas.» Inga rāda smagās atvilktnes. Es nevaru atvilkt, bet, rau, spēkavīram uz četrām kājām tas tāds nieka darbiņš.
Gleznotāja stāsta: «Neviens nezina, ko Pablo ir piedzīvojis jaunībā, mitinoties uz ielas, bet laikam tas nav nekas labs, jo ārā viņš iet negrib. Man liekas, viņš ir laimīgs, ka nonācis šajā mājā, un viņam neko vairāk nevajag.»
Skaistāka nekā nav
Mums nav lemts uzzināt, ko kaķi domā par šo pasauli un cilvēkiem, bet Inga ir pārliecināta, ka Pablo ir sava saprašana, viņš visu uztver, no kaķa skatpunkta raugoties. Inga savas domas par kaķiem ielikusi savās gleznās: «Atslēgas vārdi manām gleznām varētu būt «maģiskais reālisms». Arī kaķus uzgleznoju laiku pa laikam. Kur tukša vieta gleznā, tur jāieglezno kaķis, jo par kaķi nekā skaistāka nav. Man patīk arī fotografēt, un Pablo ir daudz fotografēts. Fotoobjektīvā nonākuši arī kaķi daudzās pasaules zemēs, it īpaši Itālijā, kur man katru gadu noteikti pēc iespējas biežāk jāaizbrauc, lai es justos laimīga.»
No redzētā man ļoti patīk glezna Veismaņu ģimenes portrets, kurā kaķu ģimene portretēta kā četri stilizēti kaķi, bet blakus reālistiski atainoti abi viņu mājdzīvnieki - kaķis un bīgls. Patīk daudzie darbi no cikla Kaķi, kurā tīģerveidīgie ir gan jūras braucēji, gan dzīves baudītāji, kurā uzgleznoti kaķi Romā, Lisabonā, džungļos un vēl un vēl. Kurā kaķi ir draugi un līdzgaitnieki, kurā portreti, noskaņojumi un secinājumi, kurā Pablo dažādās pozās un noskaņojumos. Kaķu tēli ikdienas realitātē pašsaprotami saplūdināti ar brīnumainām parādībām, panākot nepiespiesti ticamu iespaidu. Skaisti!