Pēc kāda principa? Aivars smej par manu jautājumu: «Princips bija viens - augļu kociņiem jābūt zemiem, lai nav pa kāpnēm jākāpj pēc ķiršiem, āboliem un bumbieriem. Vēl dārzā jābūt daudz daudz rozēm un rododendriem.» Lilita smaida: «Man dārzs aizstāj fitnesa klubu.»
Sievām zaļie pirksti
Privātuzņēmējs Aivars Linde paskaidro, ka dārzu veidot un māju celt sācis kopā ar pirmo sievu Ināru. Diemžēl viņa pirms trim gadiem aizgājusi mūžībā. Tagad Aivars ir kopā ar Lilitu, Ergo Latvija direktori. Dārzs ir pieņēmis Aivara jauno dzīvesbiedreni, tas zaļo aizgūdamies. Rāmi un saprotoši tas uzņēma arī šī gada aukstās ziemas un spilgtās pavasara saules kodienus. Ziemā izsala vīnogas un rozes, marta sākumā vienas spožas dienas laikā saulē nodega visi skujeņi. Lindes neskumst: «Nekas, esam visu atkal sakārtojuši.» Pavasarī iestādīti ūdensķirši - «tie kompotam vislabākie» -, ābeles un akācijas, tiek atjaunota rožu kolekcija, «kādreiz mums te būs kā Rundāles pilī».
Lilita stāsta, ka uz Aivariem no citām vietām tiek atvesti daudzi nīkulīši. Te augi un koki nokļūst izdzīvošanas skolā: «Mēs neko nemetam laukā, jo ne es, ne Aivars neesam Dievs tas Kungs. Ieliekam nīkulīti zemē, runājamies ar viņu, apmīļojam, un, skat, aug taču!» Ģimenē ir tradīcija nelaist zudībā nevienu Ziemassvētku egli. Pēc svētkiem zaļā skaistule tiek saglabāta pagrabā, un pavasarī ar pirmo atkusni to iestāda dārzā. Apkārt mājai tādas Ziemassvētku eglītes jau skaitāmas padsmitos.
Mājastēvs lepojas: «Mums piemeties jauns netikums, taisām mājas vīnu no pašu ķiršiem, upenēm, pīlādžiem un āboliem, jo, kad laba raža un strazdi visu neapēd, nav kur likt tās dabas veltes.» Pagaršojām, no ķiršiem darinātais vīns tumīgs un gards, ar izteiktu saldo ķiršu garšu.
Aug ozolu aleja
Aivars jau pašā sākumā lēmis, ka pie mājas būs šalkt ozoliem. 90. gadu sākumā viņš iestādījis 120 īkšķa resnuma ozoliņu: «Tie visi tagad veido aleju gar manām un kaimiņu mājām.» Rīgā kādā parkā Aivars noskatījis, ka ozoli tiek dekoratīvi cirpti: «Man iepatikās, tagad laižam ozola zarus līdz zemei.» Paša dārzā nekāda izteikta plānojuma nav. Ainavā skaisti iegūlusi māja, tai apkārt dažādi koki un krūmi - Kanādas egles, kastaņu cepures, kas slienas no dzīvžoga un arī tiek cirptas gluži kā sunīši, īve, etiķkoks, kā ezītis zemei pieplacis Sibīrijas ciedrs, priede ar īpatnējām garām un maigām kā mātes rokas skujām, neparasts dievkociņš, bārbele un magnolija, cidonijas, liepas un kļavas. Aivars priecājas: «Ņēmām stādus un skatījāmies, kur ko ielikt. Bija spēcīgs vizuālais priekšstats, bet zināšanu nekādu, jo abi esam pilsētnieki.» Pagaidām jaunā audze mazliet atgādina bērnudārzu, bet Aivars un Lilita jau redz nākotnes ainas. Aivars saka: «Kanādas ozols izaug pat 40 metru garš, tas konkurēs ar mūsējiem, dekoratīvās kļavas viena dzeltena, otra sarkana, lazda jau aizmetusi pirmos riekstus, Sibīrijas ciedrs aug ļoti lēni, bet, kad izaug, tad ir varens vīrs!» Lilita piekrīt vīram: «Ne jau sev visu darām. Šeit aiziet gan laiks, gan līdzekļi, un ir jābūt mazliet dullam, lai ar to visu nodarbotos, bet esam perfekcionisti, tāpēc mūsu nākotnes dārzs būs liels, kupls un varens!»
Urbās granītā
Vai dilles un burkānus no tirgus vedat? Aivars smejas: «Kur nu! Kalna galā mums mazas dārzeņu dobītes, tikai pašu iztikšanai - loki, dilles - tās mums īpašā cieņā -, salāti, kartupeļi, zemenes. Tās, saules izlolotas, te ir ļoti saldas.»
Lilita raksturo vīra darbošanos: «Viņš ir urbis. Piemēram, bijām Palangā Dzintara muzejā, un Aivars noskatīja tur īpatnējas dārza lampas. Atbraucis salasīja granīta akmeņus, es nezinu, cik to dārzā ir kopā, šķiet, ap četrdesmit, katrā izurba caurumu, izvilka kabeli, savienoja visas lampas, un tagad arī vakaros dārzs ir bezgala skaists.»
Jāpiebilst, ka mēs neesam pirmie Aivara un Lilitas Lindes dārza apjūsmotāji. Šī dārza pievilcību un saimnieku radošo izdomu apkārtnes sakopšanā novērtējusi arī Rundāles pagasta dome. Mājā, ierāmēti pie sienas, par augsto vērtējumu liecina diplomi un atzinības raksti. Viens arī no Latvenergo - par visskaistāk apgaismoto māju un dārzu tuvā un tālākā apkārtnē ticis tieši Aivariem. Ar Kārļa Miķelsona parakstu - vēsturisks dokuments.