Intereses dzīta, pēc pusdienām steidzos pie datora, lai internetā sameklētu, kas tas E621 par zvēru, ja reiz izraisa tādu paniku. _www.evielas.lv_ lasu - E621 ir garšas pastiprinātājs. Ietekme uz veselību: galvassāpes, neskaidra redze, astma, depresija, bronhu spazmas, sirds slimības. Var negatīvi ietekmēt plaušas, kuņģi, acis, zarnas. Tiešām baiss zvērs, toreiz nodomāju. Lai arī lielveikalā stundām ilgi produkta etiķetes nepētu, kopš izlasītā vienmēr paskatos, vai produktā nav E621. Ja ir, lieku atpakaļ plauktā. Galvassāpes, neskaidru redzi un depresiju man nevajag.
Lielākoties iepērkos lielveikalos, eko bodēs neesmu pat kāju spērusi. Šad un tad labprāt aizšauju arī uz tirgu. Tur Latvijā audzētus produktus nemeklēju, jo nav ticības, ka biete vai burkāns tiešām būs audzis kādā no pašmāju zemnieku saimniecībām. Ticību pārdevējiem iedragājis mans paziņa, kas pats Rīgas Centrāltirgū rudeņos tirgo no Polijas ievestus «latviešu» ābolus. Viņš pats man reiz sacīja, ka pārdevēju teiktajam tirgū ticēt nevarot, jo viņiem galvenais ir notirgot preci. «Ja prasīsi, vai tās ir itāļu vīnogas, pārdevējs atbildēs, ka tās augušas saulainākajā Dienviditālijas reģionā,» skaidro paziņa. Šā iemesla dēļ, šogad dodoties zemeņu meklējumos, mans kritērijs tirgū bija lētas, ne obligāti pašmāju ogas. Latviešu zemenes maksāja Ls 3,50 kilogramā, savukārt poļu vai grieķu - Ls 1,20. Izvēlējos poļu - galu galā plūdos slīkstošie kaimiņi jāatbalsta.
Vispār ēdu visu ko, īpaši necimperlējoties, vai tomāts audzis vecmāmiņas siltumnīcā vai Spānijas tomātu plantācijās. Tomēr, izvēloties pārtiku, ir daži nerakstīti likumi, kurus ievēroju, - pērku tikai krējumu, nekad krējuma izstrādājumus. Maizi - tikai rupjo vai saldskābo. Ja makaroni, tad tikai labas kvalitātes, kas vārot nesalīp vienā lielā miltu kunkulī. Salātus ēdu tikai mājās gatavotus, jo prātā aizķēries dzirdētais par salātu mazgāšanu lielveikalos. Vārītā desa? Zinu, ka slikta, bet man garšo. Nu un kas, ka produkts tikai VAR saturēt gaļu, bet, visticamāk, nesatur. Labu apetīti!