Nu ar citu attieksmi, bet kolēģi joprojām vērtējoši raugās uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem, latviešu valodas kultūru mūsdienu žurnālistikā un atzīst - žurnālistam visos laikos ir jābūt ar savu iekšējo cenzoru.
Lai neizkristu no aprites
Daudzi no sirmajiem žurnālistiem joprojām nav zaudējuši saikni ar profesiju - raksta memuārus, izdod grāmatas, redakcijām iesūta publikācijas. Vieni atzīst - tieši aizejot pensijā, radošais potenciāls audzis, citiem nu svarīgāk ar visu sirdi beidzot pievērsties mazbērnu audzināšanai. Turklāt mainās laiki, mainās profesionālās tradīcijas - seniori atminas, ka viņu darba pienākumos savulaik bija desmit dienās sagatavot rakstiskas atbildes redakcijai iesūtīto vēstuļu autoriem. Tās, protams, rakstījuši ar roku vai rakstāmmašīnu. Mūsdienu steidzīgajā tehnoloģiju laikmetā vecākās paaudzes ļaudis, nereti arī Senioru Dienas lasītāji, pauž neizpratni - kāpēc redakcijas darbinieki autoriem vairs neatbild? Kāpēc nesūta vēstules pa pastu?
«Šīs paaudzes cilvēki raduši redakcijai sūtīt parastu vēstuli, un viņus pārsteidz, ka atbildi nesaņem. Tas raksturīgs ne tikai žurnālistiem, visai vecākajai paaudzei,» novērojis Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders. Nereti aizvainojums ir jo lielāks, kad šie ļaudis saprot, ka elektroniski gan citiem atbildes sūta... «Cilvēks tad jūtas atpalikušāks, tāds, kura viedoklis vairs netiek ņemts vērā - novecojis un kļuvis mazsvarīgs. Tāpēc arī mūsu žurnālistikas senioriem palīdzam apgūt vismaz minimumu no jaunākajām tehnoloģijām, kas vajadzīgs, lai neizkristu no aprites, lai varētu līdzdarboties,» stāsta J. Paiders un turpina: «Organizējām arī izglītojošu braucienu, lai iepazītos, kā funkcionē Eiropas Savienība - senioriem tas palīdz sekot līdzi norisēm, pārmaiņām, nezaudēt saikni ar profesiju un sabiedrību.»
Paši žurnālisti neslēpj - vieni pirmo e-pastu iemācījušies uzrakstīt 80 gadu vecumā un ātri apguvuši iemaņas, kas nepieciešamas, lai iesaistītos sociālajos tīklos, bet citi noslēdzas. Magda Priedīte, savulaik strādājusi Latvijas Radio un žurnālā Zvaigzne, stāsta, ka internetu apguvusi pietiekami, lai varētu sazināties arī ar senioriem Vācijā. «Esmu reģistrējusies vācu sieviešu žurnāla interneta klubā. Ļoti interesanti, varu izvēlēties - blogot, piedalīties diskusijās vai apgūt ēdienu receptes. Manuprāt, senioriem vajadzētu vairāk organizēt dažādas tikšanās, konferences un pasākumus. Par maz dažādu sabiedrisko aktivitāšu. Un palīdzēt kļūt izglītotākiem ar veselības aprūpi saistītos jautājumos,» viņa uzskata.
Domāt par katru vārdu
Kad runas skar profesionālos jautājumus, žurnālistikas seniori iekarst. Visvairāk par latviešu valodu. Biruta Dzelzkalēja, televīzijas žurnāliste, atzīst - Latvijas Televīzijas raidījumus vairs nevarot skatīties: «Salecos pie katras kļūdas. Un man sāp sirds! Tagad tos likumus, ko man kā filologam mācīja, neviens vairs neievēro. Uzskatu - ja televīzijas žurnālists iet kadrā, latviešu literārā valoda ir jāprot, arī fonētika, sintakse un leksika.» Taču Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders norāda - mūsdienās starp mediju studentiem katrs trešais nav latvietis. Daudziem radio, televīzijas žurnālistiem dzimtā ir krievu valoda. «Ja izvirzām mērķi, ka visiem jārunā latviski, tad jārēķinās, ka ne visi runās pareizi,» piebilst J. Paiders.
Tomēr seniori pauda prieku, ka arī citu tautību pārstāvji runā latviski, turklāt nereti pareizāk nekā paši latvieši. Pārmetumi par huligānisku attieksmi pret latviešu valodu bira pat to žurnālistu dārziņos, kuri raksta par kultūras tematiem. «Latviešu valoda, kas ir mūsu lielākā bagātība, tiek izmēdīta,» raizējās žurnālistu vecākā paaudze. «Mums bija cenzūra, un tā piespieda domāt par katru vārdu. Tas ļoti disciplinēja,» uzskata Gunta Strautmane, savulaik strādājusi Liesmā un Sievietē. «Bet mūslaikos katram jābūt ar savu iekšējo cenzoru,» uzskata Biruta Dzelzkalēja.
Taujāti, ko izvēlētos, rakstīt cenzūras vai demokrātijas apstākļos, seniori gan bilst - cenzūru savulaik tik ļoti nav jutuši. Augusts Lediņš, žurnāla Zvaigzne kādreizējais redaktors, ir izdevis grāmatu par presē nostrādāto laiku un teic - vienmēr rakstījis tā, kā pats gribējis. «Centrālkomiteja un dažādas iestādes mani varēja izlamāt pēc tam, bet līdz brīdim, kamēr raksts tika drukāts, cenzūru nejutu. Dažkārt brīnos par runām, ka nav varējis brīvi pateikt nevienu vārdu.» Gunta Strautmane atminas, kā savulaik sapratušies ar lasītājiem: «Katru rakstu vajadzēja iesākt vai pabeigt, pieminot lēmumus. Bet pa vidu rakstīja, ko gribēja. Lasītāji šo sistēmu saprata, pieņēma un lēmumus neattiecināja uz sevi.»
Smarža tā pati
Žurnālistu savienības senioriem bija iespēja arī apmeklēt tipogrāfiju Mūkusala - šī ekskursija raisīja īpašas asociācijas. «Nostalģija ir, jau uzreiz, sajūtot tipogrāfijas smaržu,» saka Olga Utkina, televīzijas žurnāliste, kura atminējās 1946. gadā Aizputes apriņķa avīzē piedzīvoto, kad burtliči teksta «Vecais Staļina ceļš» vietā salikuši «Vecā Staļina kaza» un pašiem nācies vajadzīgos burtiņus pārlikt.
«Savulaik, kad uztaisīja jauno tipogrāfiju un pārvācāmies uz Preses namu, tas gan bija brīnums - kaut kas nepiedzīvots un neredzēts,» atzīst Arnolds Auziņš. Viņš stāsta: «Strādāju bērnu avīzē Pionieris un žurnālā Draugs, pa nakti uz tipogrāfiju bija jāiet dežurēt. Kādi tikai brīnumi nenotika - bildes pārliktas, paraksti citi. Briesmu lietas.»
Laikraksta Cīņa žurnālists Arvīds Briedis apstiprina - tolaik sēdējuši kā uz bumbas, tiklīdz kļūda, pasauks «uz lielo namu». Vistrakāk gājis ar burtu kļūdām. Arnolds Auziņš smej: «Avīzē Sarkanais Karogs vietā tika nodrukāts Sarkanais Krogs». Redaktors lidoja - tā bija šausmīga kļūda. Un reiz kādā laikrakstā nodrukāja: «Staļins - latviešu tautas lielākais drauds.» Burtiņš pārsviests otrādi. Arī tad redaktors lidoja, tomēr tika atstāts par vietnieku.» Tagad viss esot citādi. Smarža tipogrāfijā tā pati, tomēr laiki citi. «Viss kļuvis modernāks, bet varbūt tāpēc arī atsvešinātāks,» secina seniori.