Siguldiete Marta Andžāne ir otra jaunākā Latvijas pārstāve un jaunākā skeletoniste Milānas un Kortīnas d’Ampeco ziemas olimpiskajās spēlēs – savu pilngadību viņa svinēja vien 28. janvārī. Šosezon jauniete ir debitējusi Pasaules kausā, izcīnījusi pjedestālus Eiropas kausā un tieši šī žurnāla iznākšanas dienā, 13. februārī, debitēs arī olimpiskajās spēlēs. Taču tā visa varēja arī nebūt.
2024. gada decembrī treniņā viņa lauza mugurkaulu, kā rezultātā nākamos sešus mēnešus pavadīja ļoti intensīvā rehabilitācijas procesā. Nu trauma ir aiz muguras, Marta ir spēcīgāka nekā jebkad iepriekš un apņēmības pilna Milānā aizvadīt savus labākos braucienus līdz šim.
Kaut līdz oficiālajai debijai sacensībās vēl nedaudz jāpagaida, apsveicu ar debiju olimpiskajās spēlēs un piedalīšanos atklāšanas ceremonijā. Kādas ir sajūtas?
Sajūtas ir brīnišķīgas, un es joprojām esmu sajūsmā! Protams, ir nedaudz žēl, ka visa lielā ceremonija, ko redzēja skatītāji, notika Milānā, bet visos pārējos ciematiņos vēriens bija daudz mazāks. Cilvēku ielās gan tāpat bija ļoti, ļoti daudz. Ir grūti aprakstīt, kā jutos, kad izgāju cauri tam zelta aplim un pēc tam cauri pilsētai! Visur apkārt bija mazi bērni, visi stiepjas, lai «iedotu pieci», sveicina! Cilvēki bija ar tik skaistām emocijām, tik atbalstoši, tas ir… Es nezinu, to nevar pat aprakstīt. Smaidīju pilnīgi visu laiku!
Daudz ir dzirdēts par to, kā notiek gatavošanās parādei un cik nogurdinoša ir sava izgājiena gaidīšana galvenajā stadionā pirms tās. Kā bija Kortīnā?
Sportistiem bija pieejams viens liels televizors, kurā varējām skatīties ceremoniju. Pēc būtības, es teiktu, šī atklāšanas ceremonija, līdzīgi kā, piemēram, Dziesmu un deju svētkos, primāri ir paredzēta skatītājiem, nevis pašiem dalībniekiem. Taču, kā jau minēju, arī mums bija iespēja skatīties ceremoniju un visu šovu, tādēļ es neteiktu, ka esam palaiduši ko garām.
Kad bijām veikuši savu parādes gājienu, mums bija izvēle – doties skatīties lāpas iedegšanu vai atgriezties olimpiskajā ciematiņā un to noskatīties pa televizoru. Tā kā bija diezgan vēls un nākamajā dienā daudziem sportistiem bija treniņi vai sacensības agri no rīta, liela daļa, ieskaitot mani, devās atpakaļ uz ciematiņu. Noskatījos lāpas iedegšanu, un tad pa taisno gulēt!
Pirmo reizi atklāšana notika vairākās vietās vienlaikus. Kā tev patika šāds formāts?
Man kopumā tas patika. Protams, ja viss būtu apkopots vienā lielā ceremonijā, tas būtu ļoti fantastisks notikums, bet organizatori bija padomājuši par mums no loģistikas puses. Attālums līdz Milānai ir liels, un ceļš pēc ceremonijas būtu ļoti nogurdinošs. Šīs tomēr ir olimpiskās spēles, un esam ieradušies piedalīties sacensībās.
Kādi iespaidi ir par olimpisko ciematu līdz šim?
Es 2024. gadā piedalījos jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā, un kopumā viss ir ļoti līdzīgi, kā bija toreiz. Protams, ir savas atšķirības – šīs ir lielās ziemas olimpiskās spēles, tāpēc šeit ik dienu var satikt sportistus, kas principā ir tavi elki un iepriekš redzēti tikai televizorā. Te ieej ēdamzālē, apsēdies viņiem blakus un kopā ēd pusdienas! Tās sajūtas un emocijas ir neaprakstāmas!
Mēs dzīvojam nelielās mājiņās, tādos kā treilerīšos, un tie ir izlikti ļoti plašā teritorijā. Ir ļoti daudz jāstaigā, katru dienu bez problēmām var savākt 15 tūkstošus soļu. Sportistiem, kuriem vajag, lai kājas paliek stingras pirms mačiem, tas nav tas labākais variants. Bet tā visādi citādi par daudz ko ir padomāts, tāpēc nav nekādu problēmu, nevar sūdzēties.
Vai ir kas tāds, kā ciematā pietrūkst vai atšķiras no tā, ko biji gaidījusi?
Man šķita, ka citādāka būs ēdināšana un atpūtas zona sportistiem. Ja vien pats neesi informēts un nezini, kas šeit ir pieejams, ļoti viegli vari palaist garām dažādas izklaides un iespējas. Tāda veida organizatoriskā puse nedaudz klibo. Savukārt par ēdināšanu jāsaka, ka sportisti visu laiku vislabāk izvēlas ēst picu, jo viss pārējais šķiet tāds ļoti vienveidīgs. Picas gan te tiešām ir ļoti garšīgas.
Iepriekš pieminēji arī lielās sporta zvaigznes, ko var redzēt ciematā. Vai ir sanācis satikt arī kādu no saviem personīgajiem elkiem?
Savus skeletona kādreizējos elkus es jau biju redzējusi pirms tam sezonas gaitā. Toties, piemēram, satiku Frīdriha un Lohnera bobsleja komandas, kas man likās wow!. Sajūtas ir neaprakstāmas – tādas zvaigznes tevi sveicina! Tiešām fantastiski cilvēki.
Kā vispār atšķiras atmosfēra un dzīvošana pašā Kortīnā pašlaik, salīdzinot ar, piemēram, Pasaules kausa posmu šīs sezonas sākumā?
Tad, kad notika Pasaules kausa posms, pašā trasē, tās apkārtnē notika ļoti lieli būvniecības darbi. Šobrīd ir daudz, daudz labāk, trase ir daudz labāk sakopta un skaistāk iekārtota. Joprojām gan daudzas lietas nav pabeigtas, un domāju, ka tās pilnībā tiks pabeigtas tikai pēc sezonas, gatavojoties nākamajam gadam. Vienlaikus viss, kas ir vajadzīgs sportistiem – trase, starts un finišs –, ir gatavs. Skatītājiem gan var būt ļoti sarežģīti saprast, kur ir jāiet. Man liekas, ka arī sēdvietu ir mazāk, nekā sākumā bija paredzēts. Savukārt pati Kortīna ir tāda riktīga tūristu pilsētiņa. Te ir tāda kā galvenā iela, un, kad šeit bijām uz Pasaules kausa posmu novembrī, ļoti daudz veikalu vēl bija ciet. Tagad viss ir vaļā, ir nopērkami ļoti daudzi spēļu suvenīri. Olimpiskā atmosfēra pašā pilsētā ir ļoti jūtama, te ir lāpa un visi dzīvo līdzi olimpiādei.
Vai plāno krāt nozīmītes vai kādus citus suvenīrus, kas pieejami sportistiem spēļu laikā?
Jā, visiem ir pieejamas nelielas savas valsts piespraudītes, un es jau esmu sākusi mainīties ar tām ar citiem sportistiem. Man liekas, ka tā ir ļoti feina lietiņa. Sanāk iepazīt daudzus jaunus cilvēkus, un šīs nozīmītes paliek par piemiņu, cik daudz un dažādi sportisti mēs šeit kopā sanākam uz tik milzīgu un brīnišķīgu notikumu!
Ir dzirdēts, ka katrs olimpietis tika pie jauna Samsung telefona. Vai esi saņēmusi vēl kādu dāvanu?
Jā, mēs saņēmām Samsung telefonus, tā ir pārliecinoši lielākā lieta, kas visiem tika piešķirta. Tāpat arī tika iedota soma ar visām nepieciešamajām dušas un higiēnas lietām. Ciematā var piedalīties tādās kā stacijās un iegūt citu veidu dāvaniņas. Piemēram, atbildi uz pāris jautājumiem par antidopingu un saņem balvu vai arī iegriez laimes ratu un saņem balvu. Viss ir atkarīgs no paša iniciatīvas un tā, cik ļoti pats vēlies papildu aktivitātēs iesaistīties un piedalīties.
Šonedēļ aizvadīji oficiālos treniņus un drīz piedalīsies arī sacensībās. Kāds ir bijis tavs grafiks līdz šim?
Mums ar treneriem jau kādu laiku bija izdomāts precīzs plāns olimpisko spēļu periodam. Divas nedēļas pirms atbraukšanas veicām smagākus treniņus, bet iepriekšējā nedēļā aizvadījām pirmos trases un fiziskos treniņus. Sacensību nedēļa ir tieši tāda pati, kādu esmu aizvadījusi jebkurā posmā šogad. Man ir savs plāns, kas darbojas, tāpēc pie tā arī pieturos.
Vai pēc starta uzreiz dosies atpakaļ uz Latviju? Vai arī paliksi uz vietas līdz spēļu noslēgumam?
Ir plānots, ka atgriezīšos jau 17. februārī, pēc mana starta būs viena brīvdiena šeit, un nevarēšu palikt līdz pašām beigām. Diemžēl arī citus sporta veidus apmeklēt būs pagrūti.
2024. gada beigās piedzīvoji vienu no briesmīgākajām traumām, kāda vien ir iedomājama. Kas toreiz notika?
Tieši pirms Pasaules kausa posma Siguldā es taisīju tonusa treniņu svaru zālē. Viena vingrinājuma laikā nokritu un salauzu mugurkaulu.
Kas palīdzēja nenolaist rokas rehabilitācijas procesā? Pieļauju, ka tas bija ļoti smagi ne tikai fiziski, bet arī mentāli.
Tā arī bija, un es varu pateikt milzīgu paldies pilnībā visiem cilvēkiem, kas man tobrīd bija apkārt. Gan mani draugi, gan ģimene, gan treneri, visi bija ļoti, ļoti atbalstoši. Uzreiz pēc kritiena visi kopā izdomājām, ka vislabāk būs, ja trīs mēnešus nēsāšu korseti un tādā veidā tikšu atpakaļ uz sliedēm.
Sākumā kopā ar treneri Anitu Siliņu vingrojām mājās, viņa brauca pie manis. Vēlāk jau es devos uz Siguldas Sporta centru, un arī tur kopā vingrojām. Šie vingrinājumi un dažādi mazie treniņi palīdzēja pilnīgi visu dziļo muskulatūru uzbūvēt principā no jauna.
13. martā man noņēma korseti, rehabilitācijas rezultāti līdz tam bija ļoti labi, un es drīkstēju atkal pakāpeniski kāpināt slodzi. To darot, izgāju piecu nedēļu rehabilitāciju Siguldas slimnīcā, kur man bija speciāla vingrošana uz paklāja un ūdenī. Lēnītēm varējām to visu darīt arvien intensīvāk un intensīvāk. Tad es atgriezos pie savas skeletona komandas un treneriem. Pakāpeniski varēju kāpināt slodzi un atgriezties darbā.
Uz vasaras beigām biju jau kā no jauna piedzimusi. Man nāca ārā personīgie rekordi, un līdz ar to es šobrīd esmu daudz labākā formā, nekā biju pirms traumas.
Esi minējusi, ka pirms gada vēl īsti pat neticēji, ka izdosies atgriezties un atgūt vismaz tādu formu kā pirms tam, kur nu vēl kvalificēties olimpiādei. Kurā mirklī tam pati tā pa īstam noticēji un saprati, ka šis ir reāli izdarāms?
Es visu laiku sevī atstāju tādu kā cerību un mazu nospraustu mērķīti, kas man palika dziļi prātā. Es zināju, ka varu atgriezties, zināju, ka viss smagais darbs un rehabilitācija ļoti palīdzēs. Pēc tās es jutos daudz, daudz labāk, mans ķermenis bija nostiprinātāks un arī pati jutos pārliecinātāka, kad taisīju smagos svaru vai vieglatlētikas treniņus. Es visu mācījos darīt no jauna, bet tas nāca tik viegli, ka cerība par olimpiskajām spēlēm auga arvien lielāka un lielāka. Tas brīdis, kad es tiešām noticēju, ka to spēju, bija pašās kvalifikācijas beigās, noslēdzošajās trijās sacensībās Austrijā, Insbrukā, un Vācijā, Vinterbergā. Tobrīd viss bija pavisam vienkārši – būs vai nebūs. Un es izcīnīju vietu olimpiādē! Tur es spēju nokoncentrēties tik, cik tas ir nepieciešams, un tad cerība kļuva par īstenību.
Cik pārliecināta juties par sevi, tuvojoties sezonai? Bija diezgan maza iespēja, ka varēsi kvalificēties gan tu, gan Dārta Neimane, kurai sezonas pirmie posmi bija veiksmīgāki. Kas palīdzēja situāciju vērst sev par labu?
Es teiktu, ka sezonas sākumā es vairāk centos atgūt sacensību sajūtu. Vajadzēja atkal ieiet ritmā, kurā biju iepriekšējās sezonās. Pēc traumas daudz taustījos un meklēju, kāds būs tas mans jaunais ritms. Tad sapratu, ka man nav jēgas dzīvot pagātnes emocijās. Esmu šajā brīdī, un man jāizdara tas, kas ir jāizdara. No tā brīža es sāku visu būvēt no jauna, sāku skatīties uz visu no jauna skatpunkta. Kad sapratu, kas ir svarīgākās lietas, viss arī aizgāja tā, kā tam būtu jāaiziet.
Kvalifikācijas sistēmas dēļ šogad piedalījies gan Pasaules, gan Eiropas kausa posmos. Vai sezonas laikā arī tu pati rēķināji situāciju ar punktiem tabulā un kuros mačos piedalīties vai arī visu atstāji trenera Ivo Šteinberga ziņā?
Sezonas sacensību plāns tika sastādīts jau tad, kad uzzinājām, kāds būs šī gada kalendārs. To izveidoja treneris Ivo Šteinbergs, skatoties, kuras trases mums padodas labāk, lai gūtu labākus rezultātus un vairāk punktu. Tāpat svarīgi bija padomāt par to, kā visu vienkāršāk apvienot ar braukšanu uz citām trasēm. Plānus jau vienmēr var mainīt, tie nebija akmenī cirsti, un treneris uzklausīja arī manas domas. Liekas, atradām labāko scenāriju šai sezonai.
Pirms pievērsies skeletonam, esi nodarbojusies arī ar distanču slēpošanu un gājusi mūzikas skolā… Kāds bija tavs ceļš līdz skeletonam, un kāpēc apstājies pie tā?
Pats, pats pirmais sporta veids, ar ko nodarbojos, bija tramplīnlēkšana. Tas gan nebija īsti mans lauciņš. Lai varētu trenēties, visu vasaru bija jābrauc uz citiem tramplīniem, visbiežāk uz Igauniju, un vienā brīdī tas viss kļuva apgrūtinoši. Paralēli biju sākusi arī nodarboties ar distanču slēpošanu, tā man padevās labāk, tāpēc vienā brīdī es pilnībā pievērsos tai. Ar distanču slēpošanu es nodarbojos līdz piektajai vai sestajai klasei. Pēc tam man bija pauze – negribēju nekādu saistību ar sportu, bet zināju, ka gribētu iemācīties ko pilnīgi jaunu. Tā nu sāku iet mūzikas skolā un iemācījos spēlēt flautu – tam ļoti palīdzēja Miks Vilsons, kas bija brīnišķīgs skolotājs.
Esot prom no sporta, pēc tā sāku ļoti ilgoties. Man ikdienā prasās pēc adrenalīna, turklāt tās sajūtas, ko sniedz sports, nevar atrast nevienā citā lietā, ko dzīvē dari. Tieši tāpēc, kad skeletonā bija jauno braucēju atlase, izdomāju pamēģināt. 2021. gada rudens sākumā sākām skriet startus estakādē un aizvadījām pirmos braucienus trasē, un tikai tad es tiešām sapratu, ko šis sports prasa un īstenībā nozīmē.
Kādas bija sajūtas, kad aizvadīji pirmos braucienus?
Tas bija ļoti liels apjukums. Mēs bijām iesēdināti skeletonos, pateica vienu galveno lietu, uz ko koncentrēties, un tad vienkārši brauc un gaidi to brīdi, kad kaut kas būs arī jāizdara. Pēc būtības pirmajos braucienos tu skaties apkārt un nesaproti, kā jebko var paspēt izdarīt. Tad lēnām aprodi ar braukšanu un arī ātrums vairs nešķiet nemaz tik liels. Vēlāk jau sāc saprast, kas, ko un kā. Kā laikapstākļi ietekmē ledu, cik ļoti tie patiesībā ir no svara mūsu sporta veidā.
Kad pirmo reizi braucām ārpus Siguldas, Eiropas kausa posma sacensībās Lillehammerē, sapratu, cik forši ir tas, ka mēs esam no Siguldas. Siguldas trase ir ļoti tehniska un viena no grūtākajām pasaulē. Trase Norvēģijā ir daudz vienkāršāka. Tas bija atklājums – izrādījās, ka pa trasi braukt un to baudīt var pat iesācēji, nevis visu laiku tikai veikt kaut kādu intensīvu stūrēšanu! (Smejas.)
Cik braucienu apmēram pagāja, līdz saprati, kā var kustēties un kaut cik kontrolēt savu virzienu?
Oi, es domāju, kādi trīs treniņi vismaz, kas ir ap astoņiem braucieniem. Sākumā ļoti stingri klausījām trenerus, lai varētu vispār nobraukt pa trasi. Bet, jo vairāk brauc, jo vairāk pats ķer sajūtas un saproti, kādēļ kaut kas ir jāizdara, lai sasniegtu rezultātu.
Kā tev šķiet, tavu panākumu pamatā primāri ir talants vai smags darbs?
Šis tāds interesants jautājums, teju vai sevi varētu tagad pušķot un stāstīt brīnišķīgas lietas. Bet nē – kaut kāda veida talants tam apakšā noteikti ir. Taču ar vienu pašu talantu tāpat neko neviens sportists nevar iesākt. Katram talantam pamatā tāpat ir ļoti, ļoti liels darbs. Lai sasniegtu augstākās virsotnes jebkurā sporta veidā, vajag kaut kādu kripatiņu talanta, tomēr man liekas, ka daudz vairāk dod gribasspēks un cik ļoti vēlies un esi gatavs smagi strādāt.
Kāda šobrīd ir kopējā situācija Latvijas skeletonā – pirms sezonas Ivo teica, ka ar šo sporta veidu nodarbojas vēsturē lielākais sportistu skaits.
Pēc būtības mēs šobrīd veidojam tādu kā pēctecību šim sportam. Mēs to turpinām, attīstām un popularizējam, jo mums galu galā ir brīnišķīgi piemēri un milzu tradīcijas. Ir, uz ko skatīties un tiekties, – par to brāļi Dukuri ir parūpējušies. Ivo daudz dara, lai šis sporta veids kļūtu arvien masveidīgāks, lai arvien vairāk cilvēkiem būtu iespējas ar to nodarboties. Viņš veido mūs par stiprākiem sportistiem, fantastiskākiem cilvēkiem, un mēs vienkārši dodamies uz priekšu, jo viss jau vēl ir priekšā.
Tu esi siguldiete, un iepriekšējās sešās olimpiskajās spēlēs skeletonā allaž startēja arī kāds no brāļiem Dukuriem. Cik daudz tam, ka esi skeletonā, ir devuši viņi?
Es teiktu, ka ļoti daudz. Arī tagad, ja mums ir kas nepieciešams, mēs no brāļiem varam saņemt palīdzību. No otras puses, braucot pa trasi, katram sportistam ir pilnīgi citādas sajūtas. Viņi var ieteikt savu redzējumu un pieredzi, tāpat kā treneris Ivo, taču ir svarīgi pašiem gūt pieredzi, jo pa trasi jābrauc pašiem un jāsaprot, kas mums strādā, bet kas – ne.
Vai tev ir palicis prātā kāds spilgtākais padoms, ko brāļi tev devuši?
Tas noteikti ir daudzo mazo padomu kopums. Ja jāizvēlas viens – uz skeletona nevajag trakot, guli mierīgi, un viss būs kārtībā!
Kopumā četros gados esi tikusi līdz olimpiskajām spēlēm. Vai iesaki arī citiem sekot tavam piemēram un iedvesmoties, lai brauktu 2030. gada olimpiādē?
Nu, es ļoti, ļoti ceru, ka kādu tas iedvesmos! Piemēram, mans brālis Matīss Andžāns arī ir tikko sācis trenēties skeletonā, viņam ir 15 gadu. Nesen bija pirmās sacensības, un es gribētu būt viņam tāds fantastisks piemērs, ka īstenībā ir vērts sapņot lielus sapņus un tiekties uz to augstāko, jo viss ir sasniedzams. Ceru, ka viņam liksies – ja jau es varēju, tad kāpēc lai viņš nevarētu šo visu pārspēt.
Vai atceries, kā pirms četriem gadiem sekoji līdzi Pekinas spēlēm un kādas tobrīd bija tavas domas un sapņi?
Jā, es skatījos, tieši tikko paši bijām sākuši braukt. Tad nu, skatoties olimpiskās spēles, notikumu, kurā piedalās labākie no labākajiem, tas likās gandrīz vai pasaules brīnums. Nedomāju, ka to varētu sasniegt vai ka sapnis tajās piedalīties varētu tapt reāls. Vēlāk, kad sāku braukt vairāk, sapratu, ka tas viss nav nemaz tik nereāli. Ja esi gana motivēts, viss ir iespējams.
Šogad tev bija ļoti, ļoti saspringts sacensību grafiks. Kā pašlaik jūties, un kā šķiet, vai milzu slodze netraucē gatavībai olimpiādē?
Mans mērķis bija kvalificēties un šeit tikt, tāpēc mēs izmantojām visas iespējas, lai tas notiktu. Līdz ar to par sezonu nav nekādu nožēlu. Tieši pirms olimpiādes mums bija iespēja no visa nedaudz atiet, sagrupēties un būt mājās. Tāpēc pašlaik mēs esam atpūtušies un cīņasspara pilni. Nav gājis viegli, bet tas nav bijis traucēklis.
Pastāsti, kāda ir tikko uzbūvētā Kortīnas trase un kā tev tā patīk!
Kortīnas trase ir ievērojami citāda nekā visas pārējās, kurās esmu braukusi. Īpaši jau visas šīs jaunās trases ir visai līdzīgas, kamēr šī atšķiras. Šeit galvenā atslēga labam braucienam ir trases augšdaļā, kamēr lejasgalā brauciens jau ir daudz plūstošāks. Man te patīk. Salīdzinot, kā man gāja novembrī, šobrīd iet daudz labāk, līdz ar to šī trase iepatīkas arvien vairāk un lēnām kāpj manu mīļāko trašu sarakstā.
Kas ir galvenais iemesls, kāpēc tagad tajā tev iet daudz labāk?
Esam izgājuši cauri gandrīz visai sezonai, bijuši dažādās trasēs, esmu ieguvusi pieredzi izbraukt virāžas dažādos veidos. Uzkrātā pieredze palīdz ļoti ātri pārslēgties no trases uz trasi. Es varu ātrāk piešauties, atcerēties, kā bija te braukt, un skatīties ar svaigu skatu uz lietām. To, kas bija rudenī, atstājam rudenī un skatāmies uz priekšu. Pāris virāžās ir vairāk ledus pieliets, izejas ir plūstošākas, un tas ir pamainījies, bet kopumā es esmu pabraukājusi un tas palīdz atrast labākos braucienus.
Ja runājam par sacensībām, Kortīnā gaidāma arī komandu sacensību olimpiskā debija. Kā tev patīk šī disciplīna?
Komandu stafete ir kaut kas pilnīgi jauns, un tieši pasaules kausa posmā Kortīnā rudenī es tajā piedalījos pirmo reizi. Tā bija interesanta pieredze, pavisam citāda, nekā biju iedomājusies. Patiesībā šīs sacensības nemaz tik daudz neatšķiras no individuālajām sacensībām. Tāpat mēs katrs trasē esam atsevišķi, vien katrs aizvadām tikai pa braucienam. Rezultāts top no abu panākuma trasē, un man liekas, ka tas ir riktīgi forši. Mēs esam pieraduši braukt individuāli, paši par sevi cīnīties, tāpēc šis palīdz saliedēties un veidot komandas garu.
Tu joprojām mācies 12. klasē. Vai esi jau domājusi par to, kā būs atgriezties skolā pēc tik milzīga notikuma kā olimpiskās spēles?
Oi, tās sajūtas ir neaprakstāmas! Es mācos Siguldas Valsts ģimnāzijā, un man ir brīnišķīga skola, tik atbalstoši skolotāji, arī mani klasesbiedri un draugi! Man bija tik mīļa un skaista pavadīšana no skolas uz olimpiskajām spēlēm! Varbūt esmu viens no retajiem, kas to saka, jo es reti esmu skolā, bet man tiešām patīk iet uz skolu. Man patīk mācīties, uzzināt jaunas lietas. Apzinos, ka būs šis tas iekavēts, bet es vispār neraizējos, zinu, ka tikšu galā. Arī par eksāmeniem neraizējos, bet par to domāšu, kad pēc olimpiādes būšu tikusi mājās. Tagad viss fokuss, visa koncentrēšanās ir uz šiem startiem. Aizvadīt savus labākos braucienus, un tad jau atgriezties skolā būs tāda kā atpūta pēc šī visa.
Ko man tev novēlēt pirms olimpiskās debijas?
Vari novēlēt, lai man izdodas tas, ko esmu iecerējusi. Tāpēc, ka mans mērķis nav koncentrēties uz konkrētu rezultātu vai vietu – es ļoti labi apzinos, ka esmu visjaunākā skeletonā no visām meitenēm. Es te esmu tāda kā ienācēja, bet arī es esmu savu vietu šeit izcīnījusi, es cīnīšos un vēlos parādīt, ko varu izdarīt. Mans mērķis ir nobraukt savus labākos braucienus un uzskriet labākos startus. Kad to būšu izdarījusi, es ar rezultātu būšu ļoti apmierināta. Vari novēlēt veiksmi to visu dabūt gatavu!