7. augusta rītā noskaidrojās, ka pretinieku spēki ir četrkāršojušies un papildināti ar ierindniekiem. 30. divīzijai vienai bija jāiztur paša Hitlera vadīts masīvs pretuzbrukums. Līdzās esošais 12. kājnieku pulks tika steidzīgi pieslēgts 30. divīzijai un pārsviests uz kaujas vietu, kur pretinieks tam arī šoreiz skaitliskā pārsvarā uzbruka no divām pusēm. Šīs cīņas tagad sauc «asiņaino Mortēnu», un vēsturiskajā pārstāstā Selindžera vienību tajā ieraugām mežonīgi apšaudām ienaidnieku apņēmībā to sagraut. Amerikāņu glābiņš Mortēnā ierodas kaujas bumbvedēju apveidā, kas uz piecām dienām necaurredzami aizsedz debesis, bombardējot vācu aizsarglīnijas tāpat kā pie Senlo un tuvinot «asiņainās Mortēnas» beigas.
Pēc sakāves pie Mortēnas vācieši visā frontes garumā atkāpjas no Francijas. Amerikāņu straujo maršu uz Parīzi vada 4. kājnieku divīzija ar 12. pulku priekšgalā. Vispirms amerikāņu pavēlniecība bija nolēmusi valsts galvaspilsētu apiet. Pēc slaktiņa Normandijā un izlaušanās tālāk tā baidījās, ka vācieši pilsētu aizstāvēs līdz pēdējam vīram. Bet atbrīvot Parīzi no nacistu iebrucējiem frančiem bija goda jautājums, un tiem izdevās panākt amerikāņu palīdzību. 12. pulkam pienākot tuvāk Parīzei, izvērtās notikumi, kas izglāba daudz dzīvību. Juzdami drīzo atbrīvošanu, parīzieši 18. augusta naktī pieteica ģenerālstreiku. Turpmākās dienas gaitā streikotāji sacēla barikādes un nākamajā dienā no tām jau bija sākuši cīņu ar vāciešiem. 24. augustā 12. kājnieku pulks kopā ar Brīvās Francijas 2. bruņu divīziju ieņēma pozīcijas dienvidos no pilsētas.
Kā bija baidījušies amerikāņi, Hitlers pavēlēja kauties par Parīzi līdz pēdējam kareivim vai to nolīdzināt ar zemi. Šajā kritiskajā brīdī atbrīvošana ieradās no visneticamākās puses. Parīzes kara gubernators ģenerālis Dītrihs fon Čoltics pārkāpa Hitlera pavēli un atteicās pilsētu aizstāvēt vai sagraut. (Hitlers, kā ziņo, ir zvanījis Čolticam, pieprasot atbildēt, «vai Parīze deg».) 1944. gada 25. augusta pēcpusdienā Čoltics atdeva pilsētu frančiem kopā ar 17 000 vācu karavīru.
Vāciešiem atdodot Parīzi Sabiedrotajiem, Selindžers kopā ar 12. pulku - pirmā amerikāņu vienība, kas nokļuva pilsētā, - jau atradās tās ielās. Tajā bija aktīvi vēl daži vācu snaiperi, bet, kā pamanīja Selindžers, parīziešus tas neuztrauca. Uzvaras sajūsmā tie pulcējās uz bulvāriem, lai apsveiktu atbrīvotājus. Atbrīvotā Parīze Selindžera aprakstā ir prieka reibuma pilna. Ripodams pa tās bulvāriem savā džipā, viņš bija jūsmīgu pūļu tuvuma pārmākts. Vislabākajā, kas atrodams, tērpušās sievietes stiepa pretim savus bērnus, lai tos noskūpsta, vai steidzās sniegt lūpas pašas. Vīri lēja kareivjiem glāzēs vīnu. Šādas dāvanas viņu jo vairāk saviļņoja ar savu dāsnumu pēc tā, kas bija smagi piedzīvots Jutas piekrastē, Senlo un Šerbūrā. Tas gandrīz atdeva jēgu Normandijas kampaņai, viņš pie sevis atzina.
(Turpinājums 18. decembra numurā)