Pagājušās nedēļas nogalē valdības partiju politiķi sociālajos medijos tiešām cits citam adresēja dažādus vēstījumus. Jāņa Dombravas (NA) ieraksts vietnē Twitter jau skanēja kā brīdinājums: «Ar aizmuguriskām vienošanām caur valdību un Saeimu var «izstumt» ieceļotāju uzņemšanu, bet viņiem der atcerēties, ka viņu vara nebūs mūžīga.» Piektdien brīdinājumu izteica arī Vienotības frakcijas vadītājas vietnieks Kārlis Šadurskis, kuram bija šaubas, vai šāda koalīcija spēj pieņemt valsts budžetu. Premjerei L. Straujumai gan pirmdien tādu bažu nebija un kāda lēmuma pieņemšana ar opozīcijas balsīm šķita «normāla prakse».
Par saturu nestrīdas
Ja pieņem, ka tieši spēja mobilizēties atbildīgā situācijā parāda, cik vienots vai sašķelts ir kāds politiskais spēks, tad nedēļā, kurā politiķiem bija jāizšķiras par papildu patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā, divas pretēju uzskatu pārstāves - Vienotība un Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA) - izskatījās pārliecinošākas savā nostājā nekā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS). Šajā jautājumā Vienotībā domstarpību nav, un tas tikai parāda, ka «saturiskā ziņā mums nav ko dalīt», sacīja kāds partijas biedrs. Strīdu pamatā drīzāk esot kādas personīgās ambīcijas, nepatika vai atsevišķu cilvēku sajūta, ka viņi ir nostumti malā. «Jautājums ir, cik efektīvi tiek izmantota viena trešā daļa Saeimas frakcijas deputātu, kas ir novesti dīkstāvē. Dodiet darbu, un nebūs strīdu,» nesen Dienai sacīja Ilze Viņķele. Lolitas Čigānes vadītajai Eiropas lietu komisijai pagājušajā nedēļā darba netrūka, un vēl grūti teikt, vai politiķe ar to būtu tikusi galā, ja partijas vadība nepalīdzētu. Par to liecināja K. Šadurska klātbūtne komisijas sēdēs, lai gan viņš tajā nestrādā. Līdzīgi partija atbalstījusi arī premjeri L. Straujumu.
Ja par Vienotībā notiekošo tās biedri stāsta paši, tad tam, kas notiek NA iekšienē, ir visgrūtāk piekļūt. Var nojaust, ka NA nacionāli radikālais spārns, kura viens no līderiem ir Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Iesalnieks, dominē pār to, kura saknes ir Tēvzemei un brīvībai/LNNK - no tā nāk arī līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš. Viņš izvairās no asiem izteikumiem, bet teiktajā nav nonācis pretrunā ar partijas viedokli, pat ja tas ir viņam neraksturīgi populistisks. Kā populistisku NA noraidošo politiku patvērumu meklētāju jautājumā raksturoja Vienotības kolēģi, pēc kuru domām valdībā nevar strādāt ar opozīcijas metodēm. «Nacionālā apvienība ir savā nišā ielīdusi, durvis aizslēgusi un jūtas ļoti vienota,» ironizēja K. Šadurskis. NA bija labi sagatavojusies arī sarunai ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, pie kura gāja abi līderi Raivis Dzintars un G. Bērziņš. Viņu vēstījumi pēc tikšanās bija vēlētājam labi saprotami, un radās iespaids, ka politiķi ir savā starpā sadalījuši lomas, ko kurš teiks. «Mums ir dažādi viedokļi, bet nekad neesmu jutis nekādu grupējumu veidošanos, un es nezinu nekādu radikālo spārnu,» apgalvoja I. Parādnieks.
Nav balsošanas mašīna
Pirms pāris nedēļām ZZS frakcijas līderis Augusts Brigmanis Dienai skaidroja - ZZS veido vairākas partijas un katrai no tām ir savs viedoklis, taču tās cita citu neapkaro, un visi lielie jautājumi tiek pieņemti pēc vienprātības principa. Reiz bijis gadījums, kad nācies balsot un paceltās rokas sadalījušās uz pusēm. Tad izšķirošā balss bija A. Brigmanim, kurš paņēmis divas tukšas lapiņas, no kurām viena bija iezīmēta, un tā noskaidrojis rezultātu.
Nepagāja ne dažas dienas, kad pienāca laiks pieņemt lielo lēmumu par nacionālo pozīciju, kas paredz lielāka patvēruma meklētāju skaita uzņemšanu. Pie Valsts prezidenta A. Brigmanis neaizgāja, jo tajā laikā piedalījās radio diskusijā. ZZS sarunā ar prezidentu pārstāvēja ZZS līderis Armands Krauze, LZP priekšsēdis Edgars Tavars un labklājības ministrs Uldis Augulis, kurš no sarunas ar medijiem nemanāmi aizlavījās. Savukārt abi palikušie politiķi runāja acīmredzami nesaskaņoti. Kā viens, tā otrs bieži tiek deleģēti runāt ZZS vārdā arī pēc koalīcijas sēdēm. Taču gan A. Krauze, gan E. Tavars vēl ir jūtami nedroši - iespējams, tāpēc, ka nav pārliecināti, ko klātos teikt, vai arī nav iesaistīti īstajā lēmumu pieņemšanas procesā.
Tāpat kā Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, arī A. Brigmanis nolēmis audzināt savu pēcteci un tagad ar visiem apvienībai adresētajiem jautājumiem sūta pie ZZS līdera A. Krauzes - viņam tātad būtu jāgādā par ZZS vienotību svarīgajos jautājumos. A. Krauze ir arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, bet Saeimas komisijā A. Krauze, kuram parlamentā būtu jāpārstāv ministrs, balsoja pret bēgļu uzņemšanas pozīciju. Savukārt zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš ir viens no faktiskajiem ZZS līderiem, valdībā to atbalstīja. Līdzīgi Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Putra Saeimā balsoja pret, bet ministre Dana Reizniece-Ozola valdībā - par. «ZZS ministri tiekas ar ārvalstu kolēģiem un redz kopainu, bet deputātiem neviens neliedz sēdēt stikla burkā,» konstatēja K. Šadurskis. Viņaprāt, ZZS ir liela uzskatu dažādība - kamēr vieni gribot dzīt lētu populismu, tikmēr citi rīkojoties valstiski. Konkurenti runā, ka ZZS disciplīna palikusi novārtā, jo tai vairs tādu vērību nepievēršot Ventspils sadarbības partneris Aivars Lembergs. Taču līdzekļu sadalē nozīmīgās valdības darba grupās viņš piedalās un liekot galdā tik spēcīgus argumentus, ka Vienotībai ir grūti tikt ar šīm prasībām galā. «ZZS nav balsošanas mašīna, bet gan demokrātisks veidojums. Katra partija ir saglabājusi savu individualitāti tāpat kā katrs ministrs,» skaidroja A. Brigmanis.