Monitorings Latvijā kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem notika kā lielā mērā brīvprātīgs projekts, un to vadīja ornitologs Māris Čauns. Jaunākie I. Priednieces pētījumi bijuši Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava projektos, ko vadīja institūta vadošais pētnieks Agnis Šmits.
Priedniece norāda, ka viņas interešu objekts ir tieši dobumperētāji putni un veikto novērojumu dati attiecībā uz lielās zīlītes un melnā mušķērāja ligzdošanas fenoloģiju atšķiras no rakstā Jāiztīra putnu būrīši minētajiem. Piemēram, I. Priedniece stāsta, ka lielā zīlīte parasti dēj olas aprīļa beigās un maija sākumā (nevis marta beigās), savukārt melnajam mušķērājam mazuļi līdz Jāņiem jau ir izlidojuši no ligzdām, nevis tikai izšķīlušies. Priedniecesprāt, putnu būrīšus var droši tīrīt jau septembrī, jo lielās zīlītes otrā perējuma mazuļi tos pamet augusta pirmajā pusē.
Kaut arī no rakstā minētā teikuma par susuru iemešanos varētu šķist, ka tas ir kaut kas nevēlams, tomēr jāatceras, ka visas susuru sugas Latvijā ir aizsargājamas, arī tām vajadzētu ļaut netraucēti dzīvot būrīšos, tāpat kā sikspārņiem. Daudzviet, lai piesaistītu susurus konkrētam apvidum, tiek izlikti būrīši tieši viņiem. Susuriem piemērotās vietās tiek izvietotas speciāli pielāgotas mākslīgās ligzdvietas. Ne vienmēr sekmīgi izdodas dzīvniekus ar šādiem mājokļiem pievilināt. Taču no putnu viedokļa susuri nav labi apakšīrnieki, jo būvē lielus midzeņus, taču, ja jūsu putnu būrī iemeties susuris, nedzeniet to ārā, bet uzstādiet putniem jaunu būri.
Visiem, kas interesējas par putnu ligzdošanas fenoloģiju, - labs avots ir 2002. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) izdotā grāmata Latvijas meža putni.