Īpašu virsvērtību Pastalnieku koncertprogrammām, arī abiem šī pavasara krāšņajiem jubilejas koncertiem, piešķir Aijas Rūlietes veidotās horeogrāfijas. Visiem šīs dejas tā patīk, ka, paaugušies lielāki, negrib atdot mazajiem dejotājiem. Pēdējā jaunrades konkursā Mēs un deja prēmētas tika visas sešas Rūlietes iesniegtās dejas.
Atlasāt tikai talantīgākos un smukākos bērnus?
Pastalniekos dejo visādi bērni no visas pilsētas. Krievu bērni juku jukām ar latviešu bērniem. Vecāki viņus atved pavisam maziņus, četrgadīgus, un viņi pie mums izaug. Viens sīks kā skaliņš, cits gruntīgs puika ar lieliem vaigiem. Bet jūs pat iedomāties nevarat, cik viņš dejojot kļūst skaists! Kad acis mirdz, vairs neredz: apaļāks, tievāks, garāks vai īsāks. Ja kāds kā liels lāča bērns jūtas, kur visi pārējie viņam līdz viduklītim, pārceļam vecākā grupā. Mums ir maziņš Andrītis (5 gadi), bet atradis sevī tādu enerģiju! Atnāca pavisam ļepatains, kautrīgs bērniņš, bet tagad, pēc pirmā gada, viņš mums stadionā jau dejo solo.
Sākumā gan - 1985. gadā pēc Kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas - baidījos, ka mani aizsūtīs strādāt kaut kur dziļos laukos. Tolaik bagātajā XXV kongresa padomju saimniecībā Salas pagastā, 7 km no Jēkabpils, nekad vēl nebija bijis bērnu deju kolektīvs. Izlikām afišu, un atnāca uzreiz simts bērniņu! Sadalīju trijās grupiņās. Pēc tam nāca klāt vēl un vēl. Taču, laikiem mainoties, cilvēku kļuva arvien mazāk. Man piedāvāja mācīt dejas Jēkabpils bērnudārzos. Sanāca nopietni, un jau 2004. gada rudenī izveidojām kolektīvu kultūras namā. Tur pārnāca arī visi Pastalnieki. Tagad Pastalniekos dejo daudzu agrāko dejotāju bērni un pat mazbērni. (Vecāki tikmēr dejo abos A. Rūlietes vadītajos pieaugušo kolektīvos: vidējās paaudzes Kreicburgā un Kūku pagasta Zīlānietī - I. L.)
Kā tiekat galā ar tādu apjomu?
Citreiz mēģinām piecas dienas nedēļā. Ja vajag, nākam arī sestdienās un svētdienās un strādājam no rīta līdz vakaram. Pēdējos gados palīdz arī abas manas meitas Līva un Liene, kuras pašas izdejojušās Pastalniekos no divarpus gadiem. Koncertmeistara gan nav: skaitu un dziedu! Attiecības mums ir ļoti mīļas. Tikko parādos, visi apķeras - kurš ap roku, kurš ap kāju. Katru vajag noglaudīt. Balsi dažreiz ir jāpaceļ, bet tas nenozīmē kliegt uz bērniem.
Pati zināt, cik daudz jaunu deju esat radījusi?
Neesmu skaitījusi. Ar tām pilni visi mūsu koncerti. Dejas veidoju konkrētai grupai, konkrētiem bērniem, un laikam tieši tāpēc viņiem tās patīk. Kad dzirdu mūziku, jau uzreiz ieraugu to dejā: ja man pie galvas pieliktu vadiņus, deja uzzīmētos uzreiz. Ir dejas, kuras maziņie jau gaida, bet lielie negrib atdot. Piemēram, Pastalnieku dancis vai «mūsu Emīls» - par Imanta Kalniņa mūziku filmai Emīla nedarbi. Deju Lustīgs šur, lustīgs tur ar Aigara Grāvera mūziku dejo 16 puišu. Viens, kurš grib jau beigt dejošanu, man teica: vēl palikšu, kamēr šo deju dabūšu! Nejauši dzirdot labu mūziku, zvanu uz radio: kas ir autors? Dejas, kuras dejojām pirms 25 gadiem, grib arī šodienas bērni. Mazie ķipari sauc: lūdzu, lūdzu, Rīgas gaiļus!
Vai tautasdeja Latvijā attīstās īstajās sliedēs?
Koristi saglabā savas spēka dziesmas, bet mums trūkst deju, kas rada emocionālu pacēlumu, kuras mazie gaidītu ar domu: kad izaugšu, es arī tikšu pie šīs zelta dejas! Maz latviskas mūzikas, kur vijoles nezāģē īru stilā. Ir skrējieni, stilizētas čāpošanas, bet nav latviešu tradicionālo galopu, polku. Jau otros Deju svētkos redzu, ka bērniem ir iemācīts skraidīt rindās, aplī, bet nav iemācīts dejot. Redzam «mehānisko dejošanu»: bērni kaut ko plikšķina, lec, sadodas rokās, bet nedejo. Tagad modē laukumā veidot latvju rakstus. Dejotājus iespiež raksta zīmē, lai uz vietas skrien, bet viņi nemaz nesajūt dejas garšu! Ir dejas, kuru soļi un saturs (dziesmas vārdi!) neatbilst vecumam. Rotaļdejā 7.-9. klases bērniem, kad tikko veidojas meitu un puišu attiecības, autors jau grib, lai puisis meitu ķer. Viņi vēl nav gatavi tam, ko liek viņiem darīt. Tā stīdziņa tajā vecumā ir tik trausla. Mūsu meitenes dejo sarkaniem vaigiem. Bet īstenībā nav jādejo sarkaniem vaigiem!