Ļoti apjomīgā un perfekti strukturētā formā, rituāli un skaniski apgūstot Doma baznīcas telpu, komponistam izdevies mērķtiecīgā mūzikas dramaturģijā īstenot ideju par lūgšanas būtību: mūs sadzirdēs tikai tad, ja lūgsim nevis formāli, bet no visas sirds. Nepaļaujoties kārdinājumam piedāvāt izkoptu, estetizētu melodiskumu, komponists izstrādājis gluži Vāgnerisku vadmotīvu sistēmu, ieskaitot zīmes, kuras, pat konkrēti neatpazītas (piemēram, Romas pāvesta rituālās fanfaras), iedarbojas uz zemapziņu. Apbrīnas vērtas ir kora un orķestra krāsas un pakāpeniskais attīstības ceļš no klusinātas, intravertas izpausmes līdz dvēseles kliedzienam un no noslēpumaina, tik tikko jaušama dievišķa mirdzuma līdz pērkondārdošajam Edgara Saksona sitaminstrumentu solo, kas priekšvēsta ilgi gaidīto Dieva atbildi. Abu ievērojamo meistaru igauņu svētminimālista Arvo Perta un gruzīnu komponista Gijas Kančeli mūzikas valoda ir daudzējādā ziņā līdzīga: abi ir skaņu valodā mazvārdīgi, skopi, atturīgi. Abiem īpaši nozīmīgas ir ilgstošas, jēgpilnas pauzes, lēnināts temps un skanējumu blīvumu kontrasti. Abiem dominē minora krāsa. Arī klusuma un telpas dimensija, kas ir viens no viņu mākslas estētikas balstiem, bieži likusi viņus saukt par gara radiniekiem - līdz ar pārējiem jaunā garīguma līderiem, kā mūsu Vasks, Knaifels, Gubaiduļina, Silvestrovs vai Taveners... Taču pieeja mūzikai ir būtiski atšķirīga pašā saknē.
Kančeli mūzikā vissvarīgākais ir cilvēks: viņa jūtas, atmiņas, ilgas un sāpe. Kančeli opusos arvien jūtama nostaļģijas klātbūtne, sirsnība. No tās strāvo siltums pat tad, kad viņš ekstrēmi pretstata galējības kā skarbā Kaukāza kalnu ainavā (te brīvs lidojums retinātā gaisā, te kritiens melnā aizas dziļumā...). Tieši tāpēc šī mūzika saviļņo līdz asarām, apskaidro, ceļ augšup, mierina, harmonizē. Iekļautais 23. psalms uzrunāja ar kamermūzikas intimitāti, kas jaukta instrumentāla kvarteta, solistes Ievas Paršas mātišķi siltajā intonācijā un mazā, dziedošā eņģeļa - Rīgas Doma kora skolas 3. klases audzēknes Elīzas Evaldes - sidrabdzidrajā balstiņā piepildīja plašo telpu ar gaišu starojumu, skarot katru personiski, kas katedrāles plašumā izjūtams reti. Pertam būtiskāks ir objektīvs skaņu un faktūru rituāls: ideja, kas stāv pāri cilvēkam. Tas ir noslēpumains, hipnotisks garīgas kalpošanas rituāls, kurā romantiskai emocionalitātei nav vietas. Arī intervijās komponists apliecinājis, ka to izskauž apzināti, pat apšauba operisko, krāšņi emocionālo romantisko opusu (tādu kā Verdi Rekviēms vai Rahmaņinova un Čaikovska sakrālie skaņdarbi) garīgumu. Dziļi pareizticīgajos kanonos sakņotā mūzika ir ģeniāla un liek izjust bijību, tomēr nomāc un liek sajusties kā niecībai, pīslim. Tieši šādu efektu S. Kļavas diriģētā Latvijas Radio kora un orķestra lieliskajā izpildījumā radīja Ādama žēlabas. Starp citu, komponists arī vēlējies radīt Ādamu kā kolektīvu tēlu, visas cilvēces simbolu.