Pagājušajā nedēļā, kad oficiāli tika publicēts sludinājums par to, ka Valsts kanceleja izsludinājusi konkursu uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu, daudzi mediji attiecīgās ziņas virsrakstā lika «āķi» publikas uzmanībai - vēstījumu, ka kļuvis zināms, kāda būs nākamā VID vadītāja alga. Protams, piedāvātā summa - līdz 3417 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas - asas emocijas raisīja ļoti lielā sabiedrības daļā, iespējams, pārsvarā gan droši vien tajos, kas izglītības, pieredzes un citu kritēriju dēļ attiecīgajam amatam nemaz nevar kvalificēties. Vismaz par to liecināja komentāri pie attiecīgajiem rakstiem interneta portālos.
Un tomēr uz šo jautājumu derētu paraudzīties no cita skatu punkta.
Vispirms precizējot, ka minētais skaitlis ir vien uz papīra. Tā teikt uz rokas jārēķinās ar aptuveni trešdaļu mazāku summu. Kas cilvēku ar labu izglītību, nevainojamu reputāciju, ne mazāk kā triju gadu darba pieredzi vadošā amatā ar vismaz 40 padotajiem darbiniekiem utt. sagaida, uzņemoties VID vadību par attiecīgo atalgojumu? Vispirms jau «publiska izģērbšana», iztirzājot faktus un arī izdomājumus, kas saistīti ar pagātni, ieradumiem, draugiem, iespējamo saistību ar politisko spēku, kam bijusi noteicošā loma konkursā utt. Tad prasības veikt radikālas reformas un pretī to dēļ apdraudēto darbinieku neapmierinātība, jā, iespējams arī pretdarbība. Pēc tam regulāri - līdz pat amata pamešanas brīdim - pārmetumi par nespēju iekasēt nodokļus no visiem, kam tie būtu jāmaksā, un par nespēju iekasēt nodokļus tādā apmērā, kā politiķi, pieņemot ikgadējo budžetu, pielēmuši (redzot pēdējā laika valsts ekonomiskās attīstības rādītājus, šis riska faktors kļūst aizvien lielāks). Tad nu sanāks, ka visa alga aizies, maksājot par psihoterapeita palīdzību un nervu zālēm, kā nupat privātā sarunā izteicās kāda sabiedrisko attiecību eksperte. Skarbi, bet patiesi.
Un te atkal ir tas brīdis, kad valstij būtu ļoti konkrēti jānodefinē, ko tā vēlas - pa lēto noalgot kārtējo peramo zēnu vai meiteni vai beidzot reizi pa reizei savest kārtībā šo jomu, kas ir viena no vissarežģītākajām visā valsts pārvaldē. Ja ir otrais no nosauktajiem mērķiem, VID vadītāja atalgojums būtu jāsamēro nevis ar Saeimas deputātu vai ministru, bet gan kaut vai lielo valstij piederošo uzņēmumu vadītāju atalgojumu. Ja tas šķiet par traku, var kā pamatalgu noteikt arī augstāk minēto skaitli, bet tad vienlaikus skaidri definēt, kāda procentuāli būs piemaksa par rezultātu. Un būtiski to publiski izrunāt jau tagad - lai vēlāk tiem pašiem politiķiem nav jātaisnojas par katru reizi, kad izmaksātas prēmijas vai piemaksas.