Tomēr labs cilvēks
Beatrise Neimane ir dzimusi rīdziniece. «Tētis bija Latvijas armijas virsnieks, viņš agri nomira, mamma - filoloģe. Es augu kā vienīgā meitiņa. Materiāli netiku lutināta, bet garīgi gan. Prasme izteikties rakstos, domāju, man ir no mammas. Man joprojām ļoti patīk rakstīt - uzrakstu emocijas, un kļūst vieglāk,» atzīst Beatrise.
Pievērsties medicīnai Beatrisi mudinājusi romantika un ideālisms, gribējies palīdzēt cilvēkiem. Šo sajūtu daktere nav zaudējusi joprojām, kaut arī var apliecināt - romantikas mediķa darbā ir maz. Beatrise atceras kādu nesenu notikumu savā praksē: «Tūliņ pēc bērēm piederīgie - visi tērpti melnā - uz slimnīcu atveda vecāku kundzi, kurai kļuvis slikti. Pēc slimnīcas kundzei vajadzības nebija. Piederīgajiem prasu - vai viņi nevarētu kundzei nopirkt kādas zāles. Viens no melnā tērptajiem atbild: «Viņa mums nav nekas, mēs nepirksim.» Varēju noklusēt, tomēr neizturēju: «Viņa taču pēdējos gadus kopa jūsu mirušo radinieku! Kā tāds cilvēks var nebūt nekas?! Es zinu, ka lieki nevajag moralizēt, bet brīžiem nenovaldos, tas man vēl jāmācās.»
Savas darba gaitas Beatrise Neimane sākusi tālu no Rīgas: «Tolaik pēc augstskolas bija valsts sadale. Kā pie mums runāja - ir labi rajoni, ir slikti, un ir Balvu rajons. Man piedāvāja labāku, bet es pati izvēlējos Balvus. Tā pati jaunības romantika!» Beatrise smej - kad strādājusi Balvu rajona slimnīcā, kolēģi viņai teikuši: «Kaut tu esi čivliete, tomēr labs cilvēks.» «Es nezināju, kas ir čivliete, gāju pie vecākas dakterītes noskaidrot. Tagad, strādājot Latgalē, esmu iepazinusies arī ar tādu terminu kā Čivlande. Tā tur runā - ir Latgale, un ir Čivlande. Čivlandē šogad āboli nav padevušies,» stāsta Beatrise.
Ulubele, sapņu zeme
Pēc Balvos iegūtās pieredzes turpmākos 20 darba gadus Beatrise Neimane pavadījusi Rīgas 3. slimnīcā, bijusi Terapijas nodaļas vadītāja. 1990. gadā, sākoties pārmaiņām, kopā ar vīru Rolandu pieņēmusi kardinālu lēmumu - pārcelties uz laukiem Lubānas pusē: «Atgriezos tēva mājās. Tās man kopš bērnības bijušas īpašas. Kā Ulubele, sapņu zeme. Svēta vieta. Bērnībā neprasīju, lai man stāsta pasakas par prinčiem un princesēm, prasīju, lai stāsta par Dambīšiem. Savā laikā tā bijusi bagāta lauku māja, bet, kad atgriezos, - nodzīvota līdz pēdējam.» Turpmākajos gados Beatrise mediķes gaitas pārtraukusi - kopusi dārzu, vaļasbrīžos lasījusi grāmatas. Viņa neslēpj - lauku dzīve bijusi pārsteigums, arī laukos sastaptie cilvēki: «Reiz atnāk kaimiņiene un stāsta - kāds vīrs kaimiņos izdarījis pašnāvību. Bijis ļoti, ļoti slims - vēzis. Lasu izrakstu, un tajā ne vārda par onkoloģiju! Izrādās, tas vīrs dakterim prasījis, kas viņam kaiš, un dakteris attraucis: «Nekā laba nav.» Un tā tas vīrs bija ieņēmis galvā, ka viņam ir vēzis. Lai nenonāktu bezpalīdzīgā stāvoklī, viņš izdarījis pašnāvību.» Toreiz Beatrise kaimiņienei neko nav teikusi, bet pati iekšēji jutusi - ir jāatgriežas medicīnā.
Nu jau devīto gadu Beatrise strādā Ludzas slimnīcā. No tēva mājām gan nācies šķirties. Tagad abi ar Rolandu dzīvo Jumurdā. «Ņemu dežūras brīvdienās. Piektdien priekšpusdienā no Jumurdas izbraucu uz Madonu, tad no Madonas uz Viļāniem. Tur pārsēžos autobusā uz Rēzekni, tad - autobusā uz Ludzu. Galā esmu pussešos. Man ir sajūta, ka visu vēl neesmu atdevusi. Esmu daudz mācījusies, izgāju kursus, pašlaik kārtoju internista resertifikāciju. Man gribas cilvēkiem vēl ko dot.»
Ziemassvētku stāsts
Pirms gadiem 30 bijis periods, kad dzīve Beatrisei rādījusies gauži skumja: «Māmuļa jau kādu laiku mani sargāja no debesīm. Ar vīru pēc īsas kopā būšanas bijām pašķīrušies. Aiz muguras drupas, priekšā - necaurskatāma migla. Likās, zem kājām nav pamata.» Paziņas viņu paaicinājušas līdzi uz Cēsīm pie slavena dziednieka un gaišreģa. «Ilgi gaidījām, līdz tikām klāt. Manas līdzbraucējas klāstīja savas nedienas, tad vecais vīrs pievērsās man: «Tu drīz viņu satiksi. Viņš būs melniem matiem, skaists un gudrs.» Iebildu, ka esmu atbraukusi painteresēties, vai piekrist operācijai. Gaišreģis tikai atmeta ar roku.» Mājās Beatrise braukusi neapmierināta: «Vai es kāda ģimnāziste, ka man sola nez kādas pasaciņas!»
Kad Beatrise gulējusi slimnīcā, kolēģi nesuši kārumus, gādājuši zāles. «Nekas nelīdzēja. Kādu dienu dzīves gudra medmāsa pajautāja, vai man drīkst piezvanīt kāds cilvēks. Gurdi piekritu - lai jau. Vakarā klausulē atskanēja patīkams baritons, piedāvāja satikties. Hm... Galu galā es taču varu uz cilvēku paskatīties. Bet kur? Slimnīcā ātri tika sarīkota sapulce un izlemts - pie manis mājās. Iepriekš nodrošinājos - palūdzu atnākt pazīstamu frizierīti stundu pēc norunātā tikšanās laika. Sapucēties bija pamats - tuvojās gada nogale. Bet to stundu gan izturēšu,» atceras Beatrise. Noteiktajā laikā durvīs stāvējis patīkams, smaidīgs cilvēks melniem matiem. Kad izplānotā stunda bija aizritējusi, Beatrisei ļoti negribējies šķirties: «Baidījos, viņš apvainosies, aizies un vairs netiksimies. Arī Rolands (tā sauca melnmati) nebija priecīgs projām gājējs. Lai piedod labā sieviete, durvis mēs tovakar neatvērām. Varēju noziņot savām Cēsu paziņām: «Melnais parādījies!» Viņas to aptvēra tikai tad, kad saņēma ielūgumu uz kāzām. Pie Ziemassvētku eglītes man bija savs personīgais Ziemassvētku vecītis.» Tā īstajā brīdī, sargeņģeļu sūtīts vai likteņa lemts, Beatrises dzīvē ieradās Rolands: «Dzīve atkal ievirzījās sliedēs. Rokrokā nu jau trīs gadu desmitus soļojam, skrienam, plosāmies, sapņojam. Nesen, plānojot Ziemassvētkus, Rolands domīgi teica: «Bet mēs taču esam tādi paši kā pirms trīsdesmit gadiem!»»