Sargājams acuraugs
Šķiet, ar likteni samierinājusies arī Lauma. Mēs iepazināmies, kopā pastaigājoties ar suņiem mežā. Pamazām uzzināju abu sieviešu dzīvesstāstu.
Lauma ir Rasmas acuraugs. Sākumā māte sargāja meitu no kritieniem, no sasaldēšanās un caurvējiem, no lapsenes kodieniem un ļaunas acs. Vēlāk meita bija jāsargā no draudzēšanās ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, no puikām, kas uz ielas var izraut somu, no grāmatām, kurās var lasīt par seksu. Rasma allaž noskaidroja, cikos beidzas stundas, bet vēlāk smalki pārzināja meitas lekciju sarakstu. Nedod Dievs, ja Lauma ar nokavēšanos pārnāca mājās. Dzīvoklī dvakoja sirdszāļu aromāts, māte jau gulēja uz dīvāna un skatījās uz meitu ar klusu pārmetumu acīs - sak, daudz jau man vairs nav atlicis, vismaz to īso brītiņu mani pažēlo. Lauma sakņupusi sēdēja pie mātes, nežēlīgi sev pārmetot, ka spējusi tik ļauni rīkoties, un solīja mātei, ka nekad viņai nebūs jālej asaras meitas dēļ.
Rasma allaž lepni stāstīja, cik talantīga ir viņas meita. Vidusskolu Lauma beidza ar teicamām atzīmēm. Viņai ir fenomenāla atmiņa. Rasma labsirdīgi smej: «Veikalā Lauma pirkumu cenu sarēķina ātrāk par kases aparātu.»
Skolā māte vienmēr glīti un piedienīgi ģērba meitu. Lauma nezināja, kas ir diskotēkas, jo, pēc Rasmas domām, puiši tajās tikai kāro beigās meiteni dabūt gultā. Klases vakaros Rasma noteiktajā laikā stāvēja pie skolas, lai vestu meitu mājās. Nekādas nejaušas iepazīšanās! Laumai bija jāgaida savs cilvēks - godīgs, kārtīgs, izglītots, uzticams, labestīgs. Rasmai pašai tāds nebija ticis. Par savu tēti Lauma nezināja neko. Māte stāstīja, ka viņš esot gājis bojā satiksmes negadījumā. Nevienu sliktu vārdu par vīru Rasma arī netika teikusi. Nekādu radu abām nebija. Laumai nebija arī sirdsdraudzenes, jo «draudzenes ir visīstākās nodevējas, kas atviļ vīrus».
Tikai pulksteņmeistars
Pēc augstskolas Lauma nesadūšojās sākt darba gaitas, jo tovasar Rasmai bieži streikoja sirds. Vēlāk abas sievietes secināja, ka, pieticīgi dzīvojot, var iztikt ar Rasmas pensiju. Dzīve iegāja sliedēs. Abas sievietes klusi rušinājās savā dzīvoklī - gan sakopjot to, gan aizejot uz veikalu, gan skatoties televīzijas seriālus, gan paretam apmeklējot kādu teātra izrādi. Reiz kāda Rasmas agrākā darba kolēģe iepazīstināja Laumu ar Robertu - klusu, mazliet savādu vīrieti. Rasma novērtēja - astoņus gadus vecāks par Laumu, strādāja par pulksteņmeistaru, nedzēra, nesmēķēja, nekādu iepriekšējo ģimenes saišu viņam nebija. Robertam nepatika lasīt grāmatas, toties viņa dzīvi regulēja TV programma. Iemīļotā seriāla laikā vakaros un brīvdienās Roberts no mājas laukā nekustēja, taču, attiecībām turpinoties, bija ar mieru filmas skatīties abu sieviešu mājā. Divas reizes nedēļā, nākot ciemos, viņš Rasmai atnesa kūciņas, Laumai kādu puķi. Brīvdienās trijatā viņi gāja pastaigā pa mežu - Lauma ar Robertu pa priekšu, Rasma pāris soļu iepakaļ. Pievakarē Rasma virtuvē gādāja vakariņas, spicēdama ausis uz notiekošo istabā. Tā viņi satikās divus gadus. Taču kādā dienā Roberts vairs neatnāca. Pāris pajuka, tā īsti nepietuvojušies viens otram, un Rasma nopriecājās - vīrietis nebija slikts, tomēr tikai pulksteņmeistars. Šķiet, arī Lauma bija pagurusi no rēnajām attiecībām, turklāt māte mierinājumam ļāva Laumai patversmē izvēlēties sev sunīti. Tagad viņas uz mežu atkal iet trijatā. Trīs vientuļas nesalaužamo attiecību ķēdē sakaltas būtnes. Šopavasar ievēroju, ka Rasma pieklibo. Laumas matos jau daži sirmi pavedieni.