Jā, diemžēl nevaram lepoties, ka Latvijā sadarbība un inovācija būtu labi attīstīta un dotu lielu ieguldījumu tautsaimniecībā, it īpaši tādu produktu radīšanā, kuriem ir liela pievienotā vērtība un kurus var pārdot pasaules tirgos.
Iemesls ir tāds, ka jau kopš XX gadsimta deviņdesmito gadu sākuma valsts politika pret inovāciju nav bijusi pareiza un joprojām nav pareiza. Ivara Godmaņa pirmās valdības laikā tika nolemts, ka primārās ir sociālās vajadzības un, ja nauda paliks pāri, mazliet naudas varēs atvēlēt arī zinātnei. Šāda pieeja izrādījās tuvredzīga un pat populistiska. Turklāt kļūdains bija arī lēmums atdalīt zinātni no tehnoloģiju attīstības un inovācijas. Deviņdesmito gadu sākumā tika noteikts, ka zinātniekiem jānodarbojas ar zināšanu radīšanu, nevis iegūto zināšanu pārvēršanu produktā, arī visa zinātnes vērtēšanas sistēma tika balstīta uz to, cik daudz kuram zinātniekam ir prestižos žurnālos nopublicētu rakstu, izdotu monogrāfiju un grāmatu.
Savukārt Somijā, kur arī deviņdesmito gadu sākumā klājās grūti, tika pieņemts pretējs lēmums - ieguldīt zinātnē, pētniecībā un inovācijā, lai rastos jaunas darbavietas un lai būtu konkurētspējīga produkcija, ko pārdot Rietumos. Ja 1991. gadā, rēķinot uz 100 000 iedzīvotājiem, Latvijā bija pat mazliet vairāk zinātnieku nekā Somijā, tagad Latvijā - nepareizās zinātnes politikas ietekmē - zinātnieku skaits radikāli samazinājies un uz 100 000 iedzīvotājiem ir 8,5 reizes mazāk zinātnieku nekā Somijā.
Turklāt Somija ar dažādiem informācijas un moderno tehnoloģiju produktiem izgājusi no zema prasību līmeņa tirgus uz vērienīgiem pasaules tirgiem. Lai arī Latvijai tas izdotos, mēs - zinātnieki un inovatīvu uzņēmumu pārstāvji - esam nodibinājuši biedrību BIRTI (Baltic Innovative Research and Tehnology Infrastructure), tās mērķis ir izstrādāt priekšlikumus tam, kā sekmēt inovāciju attīstību.
Vērtīga pieredze jau nav tālu jāmeklē. Piemēram, Lietuvā nesen uzbūvētas piecas tā dēvētās «zinātnes un tehnoloģijas ielejas», kuru infrastruktūra pieejama gan publiskā sektora zinātniekiem, gan publiskā sektora uzņēmējiem - respektīvi, visiem jauno produktu izstrādātājiem.
Kurās nozarēs Latvijā ir lielākais potenciāls zinātnes un uzņēmēju sadarbībai inovatīvu produktu radīšanā?
BIRTI konstatēja, ka Latvijā ir trīs pamatvirzieni, kuros saglabāta laba līmeņa, pat izcila, zinātne un kuros ir arī pieprasījums no rūpniecības. Viens no šiem virzieniem ir biofarmācija, otrs - saistīts ar robotizāciju un automatizāciju, trešais virziens ir nanomateriāli un ar to saistītās lietas, jo Latvijā ir ļoti spēcīgs Cietvielu fizikas institūts. BIRTI arī secināja, ka ļoti daudzās nozarēs ir būtiskas informācijas un komunikāciju tehnoloģijas - kā attīstošās tehnoloģijas.
Tika arī konstatēts, ka daudzās jomās ir izaugsmes potenciāls, tomēr jāņem vērā situācija tirgū - piemēram, pārtikas produktu tirgū deficīta nav, un, ja attīstīsim ražošanu, tas nenozīmē, ka spēsim vairāk pārdot. Svarīgi apzināties, ka jāspēj ne tikai ražot, bet arī pārdot. Vajadzīga «niša» vismaz vietējā tirgū, ja arī ne plašākā mērogā.
Kādi varētu būt inovācijas finansējuma avoti? Privātais sektors tas nebūs, jo daudziem uzņēmējiem bail riskēt, ieguldot naudu grūti prognozējamos ilgtermiņa projektos. Valsts budžetā naudas, visticamāk, nav pietiekami.
Būtu jāizmanto visas iespējas - valsts budžets, Eiropas Savienības (ES) nauda un uzņēmēju resursi. Uzņēmēji naudu neatvēlēs tad, ja viņiem uzliks tādus rāmjus, kuru dēļ viņiem ieguldīt konkrētajā procesā vairs nebūs izdevīgi. Ir jāsaprot, ka uzņēmēji darīs vien to, kas būs izdevīgi viņu biznesam. Jāsaka gan, ka uzņēmēji grib sadarboties ar zinātniekiem un labprāt gribētu izmantot inovatīvos sasniegumus, bet problēma arī tā - ja zinātnieki nevar parādīt modeli, kas jau darbojas, nav iespējams pārdot neko vairāk kā tikai ideju.
Runājot par valsts institūcijām, Izglītības un zinātnes ministrija uzskata: «Zinātnieku uzdevums ir nodarboties ar zinātni.» Ekonomikas ministrija savukārt uzsver: «Mēs atbildam par uzņēmējdarbību, mums jārada uzņēmējdarbības vide, bet ne infrastruktūra.» Iznāk tā - uzņēmējiem nav savas infrastruktūras inovācijai, un arī zinātniekiem nav specializētās materiāli tehniskās bāzes.
Daži gan saka: «Zinātnei taču šajā ES plānošanas periodā atvēlēja diezgan ievērojamus līdzekļus.» Jā, tiešām atvēlēja, bet ar noteikumu, ka naudu nedrīkst izmantot, lai radītu komerciāli pielietojamus produktus vai tehnoloģijas, pretējā gadījumā būtu jāatmaksā Eiropai no ES saņemtā nauda. Kurš zinātniskais institūts tad gribēs būt tas grēkāzis, kuram jāatmaksā ES nauda, jo infrastruktūra izmantota ne tiem mērķiem, kam tā paredzēta? Neviens! Kāpēc nauda nebija paredzēta? Tāpēc, ka politika bija: «Jums jānodarbojas ar zināšanu radīšanu.»
Nelaime tā, ka lobijs, kas nāk no tiem cilvēkiem, kas negrib nodarboties ar inovācijām, bet apgalvo - zinātnieks lai nodarbojas ar zinātni -, ir ārkārtīgi spēcīgs. Šis lobijs par inovācijām neko dzirdēt negrib, jo neredz savu vietu šajā vidē. Tāpat arī nozares, kurām ir problēmas ar zinātnisko potenciālu, par inovācijām dzirdēt neko negrib. Tomēr jāsaprot - ja netiks radīta materiāli tehniskā bāze inovācijām, nekas no Nacionālā attīstības plāna solījumiem īstenots netiks.
Par spēcīgajiem lobijiem runājot, varbūt problēma tā, ka izglītības un zinātnes ministra amatā sen nav bijis cilvēks no jūsu - dabaszinātņu - jomas?
Pasen bija - ķīmiķis un fiziķis Jānis Vaivads XX gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Viņa laikā arī daudz kas noderīgs normatīvajos dokumentos tika ieviests.
Likumiskā bāze ir ļoti svarīga, un, nevar noliegt, Latvijā ar to ir bēdīgi. Apsveicams gan ir lēmums, ka no šī gada 1. jūlija - ja nemaldos - tiks piedāvātas nodokļu atlaides uzņēmējiem, kuri ieguldīs pētniecībā un attīstībā. Iepriekšējā periodā it kā miljoni tika atvēlēti zinātnei, pētniecībai, attīstībai. Bet, paskatoties Centrālās statistikas pārvaldes atskaites par to, kā tad uzņēmēji izmantojuši šo naudu, redzam, ka 95% no visa apjoma tērēts ēku būvniecībai vai mehānismu iegādei. Respektīvi, secināms, ka tikai 5% naudas ieguldīts pētniecībā pašu uzņēmumā vai ārpus tā.
Iepriekš esat sacījis, ka gadu desmitiem Latvijai laimējies ar izciliem zinātniekiem dabaszinātņu nozarē. Kā ir patlaban?
Ir Latvijā gaišas galvas, vajag tikai radīt apstākļus, lai šie zinātnieki pievērstos tam, kas valstij vairāk vajadzīgs. Runājot tieši par OSI, varu teikt, ka ir vismaz desmit izcilu zinātnieku, kuri tiks galā ar jebkādiem grūtiem uzdevumiem un kuri laika gaitā mierīgi varēs aizstāt mani vai citus vecākās paaudzes zinātniekus.
XX gadsimta deviņdesmitajos gados daudzi zinātnieki no Latvijas aizbrauca. Patlaban aizbrauc, iegūst ārvalstīs pieredzi un atgriežas vai arī aizbrauc pavisam?
Lielākajai daļai Latvijas zinātnisko institūciju problēmas rada tas, ka daudz talantīgu cilvēku uz ārzemēm aizbrauc pavisam. Lai no mūsu valsts aizbraukušie zinātnieki atgrieztos, Latvijā viņiem jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums, un to var nodrošināt tikai apstākļos, kad pati zinātniskā struktūra nopelna konkurētspējīgu atalgojumu. Ja zinātniskais institūts Latvijā var nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu un darba vidi augstā līmenī, respektīvi, labu materiāli tehnisko bāzi, tad no mūsu valsts aizbraukušie jaunie zinātnieki atgriežas un atkal strādā Latvijā. Turklāt reemigrē ne tikai jaunie zinātnieki, Latvijā ir atgriezušies arī daudz ļoti pieredzējušu zinātnieku.
Nesen publiskotajā zinātnisko institūtu novērtējumā jūsu vadītais OSI saņēmis augstu novērtējumu, bet daudzi institūti - visai zemu vērtējumu. Kas, uz Latvijas zinātni raugoties stratēģiski, būtu jādara ar tiem institūtiem, kuri saņēma zemu novērtējumu?
Bijušā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa pašreklāmas nolūkos ir radīts nepareizs priekšstats par novērtējuma rezultātiem. Tiek operēts ar skaitļiem par to, cik zinātniskie institūti ir labi vai slikti. Bet jāvērtē arī tas, cik līdzstrādnieku strādā par sliktajām atzītajās zinātniskajās institūcijās. Lai sauktos par zinātnisku institūciju, pietiek ar pieciem darbiniekiem, turklāt viņi var savu darbu šajā institūcijā savienot ar darbu citās institūcijās. Vēl jāņem vērā tas, ka no pamatbāzes pērn tikai finansēti ap 40 zinātnisko institūtu, nevis visi vērtētie institūti. Mēs redzam, vērtēšanā nav veicies lielākajai daļai humanitāri sociālā bloka, bet jāņem vērā, ka šim blokam pieeja ES finansējumam bija ļoti ierobežota, piemēram, pie ERAF finanšu līdzekļiem humanitāri sociālā bloka zinātnieki vispār netika.
Turklāt, ja vērtēšanā kāds institūts atzīts par nacionālā, nevis starptautiskā mērogā nozīmīgu, tas ne vienmēr ir slikti. Kas gan vēl, ja ne nacionāla mēroga projekts var būt zinātnieka, kurš pēta Latvijas baznīcas, veiktais darbs? Nenoliedzami, tam ir nozīme tikai Latvijas mērogā, bet tas nav nekas slikts, jo mums vajag saglabāt savu nacionālo kultūru un savu nacionālo identitāti. Ir arī nacionāla mēroga pētījumi, bez kuriem iztikt mēs nevaram un kuri varētu iegūt arī starptautiska mēroga atpazīstamību, ja tiktu pārtulkoti svešvalodās, bet tas iespējams tikai tad, ja tulkošanai tiek iedota nauda.
Par finansējumu runājot, ir pamats bažām, ka 2015. gada 1. jūlijs vispār var kļūt par visas Latvijas zinātnes bēru dienu, jo šajā dienā beidzas ES finansētie projekti zinātnei un pētniecībai, kas vērsti tieši uz projektu izstrādi un īstenošanu. Nav saprotams, ko darīt no 1. jūlija līdz brīdim, kad būs pieejams nākamais finansējums. Valsts mērogā trīs gadu plānā nav paredzēts ievērojams finansējuma pieaugums, plānots vien neliels pieaugums, bet tas ir daudz mazāks par to finansējuma apjomu, ko Latvijas zinātne zaudē, beidzoties ES naudai.
Kad sāksies nākamais periods ES finansējuma piesaistei?
Kas to lai zina. Nosacījums, lai sarunas par nākamā ES finansējuma piesaisti tiktu pabeigtas, saistīts ar to, ka zinātnes tehnoloģiju un inovāciju attīstības finansējums sadalāms nevis pēc principa «katram mazliet», bet gan stratēģiski. Jāizvēlas virzieni, kuros jāiegulda pietiekami daudz naudas, lai zinātniskie institūti attīstītos par starptautiska mēroga reģionu, ja arī ne par pasaules līderiem. Pārējiem jādod tik daudz naudas, lai viņi varētu izdzīvot. Svarīgi saprast, ka ikvienas nācijas pamatuzdevums ir saglabāt savas smadzenes.