Tev izdevies radīt ap sevi harmonisku vidi. Kas ir tava miera galvenie stūrakmeņi?
Dienā daru dažādas lietas, tāpēc reizēm nepieciešams atslēgt domāšanu. 70. gadu beigās, kad Latvijā ieradās svētvietu apzinātāja Rasma Rozīte, sāku nodarboties ar transcendentālo meditāciju, kas nozīmē nekustīgu sēdēšanu ar taisnu muguru un aizvērtām acīm. Tikmēr pie sevis galvā jāatkārto mantra. Parasti to iedod skolotājs, un savu mantru nedrīkst citam izpaust. Mantra atbrīvo mūsu prātu no nemiera, aizved tādā stāvoklī, kad tu esi pats, brīvs no visām domām. Tas nav panākams ar pirmo reizi, bet pēc meditācijas ir laba sajūta.
Es šādā pozā nevarētu nosēdēt ne mirkli. Man notirptu kājas un muguras muskuļos iemestos krampis. Vai ir citi meditācijas veidi, ko tu praktizē?
No 80. līdz 90. gadu sākumam praktizēju kristīgo meditāciju, bet tagad vairāk cigun metodi, kas vēsturiski saistīta ar tradicionālo Ķīnas medicīnu un ir veselības uzturēšanas māksla. Tas ir meditācijas veids stāvus, kad dažādas pozas tiek saglabātas nekustīgi noteiktu laika sprīdi. Ņemot vērā, ka 70 miljoni ķīniešu katru dienu nodarbojas ar cigun, jādomā - kaut kāda jēga tam visam ir. Mani cigun meditācijā ievadīja mākslinieks un instruktors Aleksandrs Busse. Tagad Latvijā daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki nodarbojas ar cigun.
Es arī gribētu sākt meditēt, bet neprotu to darīt.
Meditāciju visvieglāk apgūt skolotāja vadībā, bet vari mēģināt trenēties arī savā nodabā. Tagad ir daudz literatūras par meditēšanu. Mājās vari aizdegt sveces un aromātiskos kvēpeklīšus, uzlikt disku ar meditējošu mūziku, apsēsties ar taisnu muguru uz grīdas, ja vien vari - ar sakrustotām kājām vai apsēsties uz krēsla vai apgulties uz grīdas un koncentrēties uz savām sajūtām.
Kur tu meditē?
Ar Marsīti braucu uz īpašu vietu Ikšķilē pie Daugavas un tur pusstundu meditēju. Tikmēr Marsis neskraida pa mežu, bet nekustīgi sēž blakus un arī meditē.
Kas vēl ir tas, kas tevi uztur lieliskā formā?
Pavisam vienkāršas lietas - līdz pirmajiem sniegiem un ledum no rīta dodos izbraukumā ar riteni. Protams, kopā ar Marsi. Cenšos būt harmoniskā saskarsmē ar dabas spēkiem - gaisu un ūdeni. Es elpoju tīru gaisu un ēdu to, kas izaudzis pašu dārzā. Baudu sauli, kas ir mūsu visu Māte. Šī bija karsta vasara, bet piecos no rīta un rietot saule nav nežēlīga, tad ar to var komunicēt.
Man pēdējā laikā šķiet, ka daba uz cilvēku ir sadusmojusies.
Mēs zemi esam par daudz noplicinājuši, piesārņojuši, cilvēku jau ir par daudz, un zeme protestē un kratās no mums vaļā. Iespējams, ja vien cilvēki neatgūsies un nesāks domāt, nākamajos gados Zeme mēģinās tikt no vienas cilvēku daļas vaļā.
Atgriezīsimies pie ikdienas lietām. Vai tu peldies Daugavā?
Nē, braucam peldēties uz karjeru, tur ir jauks avota ūdens. Daugavā nepeldu, jo iekšēja balss man saka - labāk ne.
Kāds ir tavs ēšanas režīms? Cikos ieturi pirmās brokastis?
Es neesmu brokastu cilvēks, cenšos ieklausīties ķermeņa teiktajā un atbilstoši tam rīkoties. Bez divām krūzēm ļoti stipras kafijas mans rīts nesākas. No rīta apēdu kaut ko ļoti nedaudz. Pēc tam dzeru tikai ūdeni. Tad ar Marsi braucam ar riteni. Reālu izsalkumu sāku just ap vieniem vai pusdiviem. Daudz ēdu augļus un dārzeņus, man garšo zivis, bet neatsakos arī no jēra gaļas šašlika.
Šķiet, tu reiz teici, ka biji veģetāriete?
No vidusskolas 8. klases veselus septiņus gadus biju veģetāriete. Tad Krimā, kur strādāju, mūs uzaicināja ciemos jauka ģimene, kas bija sagatavojusi gardu šašliku, sagādājusi daudz zaļumu un vīnu. Man tie cilvēki patika, būtu šausmīgi pateikt - piedodiet, es šašliku neēdīšu, jo esmu veģetāriete. Kaukāzā tas tiktu uztverts kā apvainojums. Nevarēju un negribēju atteikt viņiem. Ar lielām bažām ēdu gardos gabaliņus, un man garšoja. Tas mainīja manas nostādnes.