«Jau šobrīd spēkā esoša rezolūcija atzīst, ka ūdens ir cilvēces kopīgais resurss un sabiedrības kopīgs īpašums, un piekļuve ūdenim jāuzskata par cilvēka fundamentālām un universālām pamattiesībām,» norāda Eiropas Parlamenta (EP) Vides komitejas priekšsēdētājs Matiass Grūts. Vairums parlamenta deputātu uzskata, ka uz ūdens un kanalizācijas pieejamību attiecināmie jautājumi katrai dalībvalstij jārisina pašai, jo situācija ES robežās ir krasi atšķirīga - daļā valstu teju visiem iedzīvotājiem nodrošināta piekļuve ūdenim un kanalizācijai, bet citās, īpaši Eiropas dienvidu daļā esošajās, tā ierobežoto ūdens resursu dēļ ir problēma.
Kā grib, tā noplūdina
Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijā (LŪKA) norāda, ka mūsu valstī problēma ir nevis dzeramā ūdens un kanalizācijas pieejamība mājsaimniecībām, bet gan nesakārtotais regulējums, kas nekontrolē, kur iedzīvotāji novada savus notekūdeņus un vai tādējādi netiek nodarīts kaitējums videi.
«Latvijā pieeja dzeramajam ūdenim un kanalizācijai nodrošināta visām mājsaimniecībām, bet, tā kā uz mājokli attiecas privātās telpas neaizskaramības princips, likums neuzliek par pienākumu pieslēgties centralizētajam ūdensvadam vai kanalizācijas sistēmai, tāpēc katrs pats var izvēlēties veidus, kā sev šo funkciju nodrošināt,» skaidro LŪKA izpilddirektore Baiba Gulbe, piebilstot, ka ir trīs veidi, kā mājsaimniecības var iegūt ūdeni - rokot aku, veidojot artēzisko urbumu vai pieslēdzoties centrālajam ūdensvadam. Jāpiebilst, ka visi ar to saistītie izdevumi ikvienam jāsedz par personīgajiem līdzekļiem, turklāt pašvaldības ūdens piegādes pakalpojumu tarifos iekļauj maksu par ūdensvada pieeju līdz privātīpašumam.
Pēc B. Gulbes teiktā, vidi visvairāk piesārņo privātmāju iedzīvotāji - īpaši tie, kam tuvumā nav kaimiņu. «Ja nav iespējas pieslēgties centrālajai kanalizācijas sistēmai vai arī mājsaimniecība izvēlas to nedarīt, tad notekūdeņi pārsvarā tiek vai nu novadīti tuvējā meliorācijas grāvī, vai iesūcināti zemē. Taču neviens nekontrolē, vai tie ir attīrīti un vai nav kaitīgi dabai,» norāda LŪKAS izpilddirektore.
Pienākums pieslēgties
Kanalizācijas jautājums jau ilgu laiku bijis pašvaldību un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju dienas kārtībā. Tā viena daļa patlaban lielā mērā atrisināta - visās pilsētās un arī mazākās apdzīvotās vietās ir pabeigti vai tiek īstenoti ūdenssaimniecības attīstības projekti, no kuriem lielāko daļu finansē ES Kohēzijas fonds vai Eiropas Reģionālās attīstības fonds. Tomēr joprojām nav rasts veids, kā atjaunotajām sistēmām likt pieslēgties tiem iedzīvotājiem, kuri vēlas dzīvot pa vecam - ūdeni ņemot no akas un kanalizāciju novadot bedrē, no kurienes tā tālāk nonāk gruntsūdeņos, sabojājot ūdens kvalitāti viņu pašu akās.
Uz valdības galda pašlaik atrodas arī Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumprojekts, kas minēto problēmu varētu atrisināt. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) norāda, ka jaunais regulējums ļautu pašvaldībām izdot savus saistošos noteikumus par ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu lietošanu to teritorijā. Tas nozīmē, ka ikviena novada dome varētu mājsaimniecībām noteikt par obligātu pieslēgšanos centralizētajiem kanalizācijas tīkliem visur, kur tie pieejami. VARAM arī nākusi klajā ar priekšlikumiem, kā iedzīvotājiem atvieglot ar uzspiestajām pārmaiņām saistīto finansiālo slogu, piedāvājot iespēju pieslēgumu centralizētajām sistēmām atmaksāt pa daļām.