Pirmoreiz oficiālā spēlē Latvijas izlases pamatsastāvā laukumā devās Ventspils pussargs Ritvars Rugins, kurš darbojās sev ne tik ierastajā centra pussarga pozīcijā diskvalificētā uzbrucēja Māra Verpakovska vietā. Ritvars allaž izcēlies ar labu, sportisku nekaunību, nebaidoties pretinieka. Pāris reižu gan viņa šķietami drosmīgā spēle lika Latvijas līdzjutējiem saķert galvu, kad neprecīzas atspēles atpakaļ gandrīz pārtvēra ātrie mājinieku futbolisti.
Mājiniekiem šajā spēlē bija nepieciešama tikai uzvara, un viņi lūkoja pārtvert iniciatīvu jau ar pirmajām mača minūtēm. Visbiežāk draudi Andra Vaņina sargātajiem vārtiem nāca no flangiem: Oskara Kļavas malā Latvijas izlasi tiranizēja Tottenham pussargs Niko Krančars, bet otrā pusē Pāvels Mihadjuks neturēja līdzi horvātu kapteiņa Darijo Srnas ātrajiem un asajiem reidiem.
Latvijas izlase atbildēja ar pretuzbrukumiem. Atšķirībā no atlases cikla sākumā redzētā tie netika veidoti ar tālām piespēlēm bez noteikta adresāta, bet gan pacietīgi meklējot partneri. Horvātijas aizsardzības līnija gan meistarīgi veidoja mākslīgo aizmuguri, taču divreiz vienīgais viesu nominālais uzbrucējs Artjoms Rudņevs aizskrēja uz randevu ar pretinieku vārtsargu Stipi Pletikosu. Pirmoreiz Rudņevs ar bumbu izrīkojās tā, kā uzbrucējam nepiedienas, lai arī kādā līmenī viņš spēlētu, otrajā - visu it kā darīja labi, bet paredzami.
Otrā puslaika ievadā spēle kļuva atklātāka. Translējošās kameras tika grozītas no vienas uz otru pusi, kā sekojot bumbiņai ping-ponga mačā. Šādā spēlē tehniskākajiem un individuāli meistarīgākajiem horvātiem bija priekšrocības, un vienā no uzbrukumiem naturalizētais brazīlietis Eduardu izrādījās nadzīgākais Latvijas izlases soda laukumā un izvirzīja vadībā mājiniekus.
Gūtie vārti atraisīja horvātu rokas un kājas, bet Latvijai trūka pretargumentu spēles ritējuma laušanai. Likumsakarīga un pelnīta Horvātijas uzvara, kas gan viņiem neļāva uzvarēt F grupā, jo Grieķija ar 2:1 viesos pārspēja Gruziju.