Saprotams, ka bijušās augstākās valsts amatpersonas var justies ļoti pagodinātas, kad žurnālisti laiku pa laikam tās uzrunā, ļaujot izteikties par kādu sabiedriski politisku norisi. Personiskā pieredzē balstīts viedoklis var palīdzēt sabiedrībai daudz labāk saprast politiskajā virtuvē notiekošo. Taču dažkārt diemžēl nākas saskarties arī ar gadījumiem, kad pirmā reakcija, noklausoties šāda eksperta vēstījumu, ir: «Būtu labāk paklusējis.» Gluži kā tas ir ar eksprezidenta Valda Zatlera šonedēļ LNT pausto vēstījumu: «Tajā brīdī, kad valdība ir demisionējusi, visa vara valstī pieder prezidentam.» Cienītais, kurā konstitūcijas pantā kas tāds rakstīts?! Un kas, jūsuprāt, ir tā «visa vara»? Vai ministru krēsli palikuši tukši un valdības sēdes vairs nenotiek ar to vien, ka premjere atkāpusies? Nē taču - līdzšinējais Ministru kabinets turpina pildīt savus pienākumus līdz brīdim, kad tiks apstiprināts jauns. Arī parlamenta pilnvaras valdības maiņa itin nekā neietekmē. Vai ar «visa vara» bija domātas Valsts prezidenta tiesības izvēlēties nākamo valdības vadītāju, pirms tam saucot pie sevis uz sarunām partijas un klāstot tām savas vēlmes? Labi, bet, piedodiet, kas gan tā par varu, ja pirms nominēšanas pašam vēl cītīgi jākalkulē, vai nosauktajam pretendentam būs apstiprināšanai un veiksmīgai darbībai pietiekams deputātu atbalsts parlamentā vai ne?! Vienmēr jārēķinās ar izgāšanās risku - ja nominēs tādu, par ko Saeimas vairākums nebūs gatavs nobalsot, valdības veidošanas sarunas jāsāk no jauna. Līdz ar to, gribi vai negribi, jāizvēlas tas, kura uzvārdu uz lapiņas priekšā uzraksta partiju saveidota koalīcija un apliecina gatavību nodrošināt arī nepieciešamās balsis. Visas tagad rīkotās sarunas ar vēstījumiem, kā partijām būtu jārīkojas un kas jāievēro... jau tāpat labi zinām, cik dzīvotspējīgas ir tās skaistās frāzes, kas no dažādām tribīnēm teiktas.
Šajā sakarībā satrauc pat ne eksprezidenta nepārdomātā frāzīte, bet gan pēdējā laikā visai izplatītā tendence pārspīlēt mūsu Valsts prezidenta (neatkarīgi no personas, kas šo amatu pilda) lomu. Īpaši valdības maiņas gadījumā. Saprotams, ka partijas, lai novērstu no sevis uzmanību, bumbu prezidenta laukuma pusē iesit ļoti labprāt un viņš ar prieku to pieņem, jo tas ceļ pašapziņu. Taču nelāgi, ka šāds politiskais futbols sabiedrībā veido pilnīgi greizu priekšstatu par patieso lēmumu pieņemšanas kārtību, varas un ietekmes centriem. Nav brīnums, ka visa šī rezultātā liela daļa sabiedrības ir noskaņota, ka prezidentam jābūt kā vadonim, kas ievieš kārtību valstī gluži kā dažā kaimiņvalstī. Šaubos gan, vai šis ir tas ceļš, kas Latvijai ejams.