Lai gan Sintija izvēlējusies apgūt diriģēšanu, arī dziedāšana viņai ir tuva, tāpēc savā profesionālajā nākotnē viņa plāno šīs abas lietas savienot. Sintija līdz šim jau dziedājusi solo Dziesmu svētkos, piedalījusies dažādos muzikālos projektos, arī vadījusi pati savu kori. «Novērtēju to, ko diriģējot dara Andris Nelsons, Sigvards Kļava, Māris Sirmais, tomēr gribu atrast pati savu veidu, kā strādāt ar cilvēkiem. Tā tomēr ir tāda ļoti smalka ķīmija,» viņa saka.
Aizmukt mājās?
Pērn, beidzot Rīgas Doma kora skolu, Sintija nosprieda - 20 gadu vecumā aizbraukt pamācīties ārzemēs ir visvieglāk - un iestājās universitātē Grācā. «Sākumā likās, ka vāciskās zemes nav man. Taču Austrija tomēr nav Vācija, kas ir striktāka un «kvadrātiskāka», zināju, ka Grācā ir ļoti internacionāla vide, studijas ir bez maksas,» Sintija pamato.
Naudu dzīvošanas izdevumiem viņa ieguva ar interneta labdarības projektu LabieDarbi.lv. Radi, draugi un paziņas balsoja par viņas pieteikumu, veiksmi vēlējuši arī svešinieki.
Austrijā Sintijai zināms izaicinājums bija vācu valoda - viņai bija tikai semestris, lai sasniegtu vajadzīgo valodas prasmes līmeni. «Ēdu mazāk, bet izgāju kursus un obligāto eksāmenu noliku,» viņa smaida. Studiju sākums tomēr bijis smags.
«Mācības bija vienīgais, kas mani tur pieturēja, citādi būtu ar pirmo lidmašīnu atlidojusi mājās. Bija slikts laiks, nebija draugu, dzīvoju tālu no centra, tāpēc dienas vidū netiku līdz mājām un bija jānīkst skolā,» Sintija uzskaita. Uz pavasara pusi viņa jau bija iejutusies.
Diriģēšanas bakalaura programmā jāstudē trīs gadi, apgūta tiek gan kora, gan orķestra diriģēšana, gan kora repetīcija, kas ir operai raksturīgāka lieta. «Diriģents ir ļoti plaša profila speciālists - arī psihologs, orators utt.,» Sintija smaida.
Studijās ļoti palīdzot stabilais pamats - Latvijā iegūtā klasiskā mūzikas izglītība. Ar orķestra diriģēšanas apguvi gan nākas pacīnīties.
«Balsi jūtu labāk nekā instrumentu, tāpēc man ir grūti apvienot precizitāti un ideju mazākā kustību amplitūdā, ko pieprasa orķestra specifika,» Sintija teic. Viņa stāsta, ka studijās daudz kam tiek nojaukts tradicionālais piegājiens.
Opera un Iedvesma
Paralēli studijām Sintija pieņemta darbā Grācas operas kora papildsastāvā. «Sākumā nezināju, kā būs, jo mana balss vairāk orientēta uz kamermūziku. Opera arī nav mans mīļākais žanrs, taču tā tomēr ir skatuves pieredze, iespēja nopelnīt, tas bija arī grūdiens vācu valodas apguvē,» viņa stāsta. Aizvadītais gads bijis interesants un intensīvs.
Sintija dziedāja divos koncertos un trīs operās - kādā austriešu operetē, Š. Guno Faustā un D. Šostakoviča (kurš ir viens no Sintijas mīļākajiem komponistiem) Lēdijā Makbetā. Nākotnē saistīties ar operu pamatīgāk viņa tomēr nav ar mieru.
«Man šķiet, ir viegli notrulināties, ja ilgstoši dziedi vienā kolektīvā. Man patīk tā vieglā stresa sajūta, ka katru reizi dziedot tu gan no sevis kā dziedātāja, gan kā diriģents prasi atdot maksimālo. Nevis tā ērti atnākam un nodziedam šo operu padsmito reizi.»
Sintija atklāj, ka ar citiem latviešu studentiem Grācā grib izveidot nelielu ansambli. Arī Latvijā viņa intensīvi dziedājusi - vokālajā ansamblī «Anima Solla», kā viesdziedātāja projektos kopā ar Ivara Cinkusa vadīto kamerkori «Ventspils», šovasar piedalījās Imanta Kalniņa oratorijas «Dzejnieks un nāra» atskaņojumā. Līdz šim spilgtākā pieredze Sintijai bijusi 2008. gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā, kad viņa dziedāja visa lielā kora priekšā.
«Kājas trīcēja šausmīgi. Bet arī skaisti bija bez gala. Tāda sirreāla sajūta - lidojumā līdz ar koku galiem. Saproti arī to, ka estrādē ir daudzi, kas solo varētu nodziedāt simtreiz labāk, bet nejaušība tieši tevi ir nolikusi uz tā podesta.» Sintija stāsta, ka svētkos strādājusi arī kā projektu vadītāja asistente, jo viņu saista mūzikas aizskatuve.
Organizatora prasmes Sintija attīstījusi arī, vairākus gadus diriģējot komunikāciju aģentūras Inspired kori «Iedvesma», kas tagad gan nodots citās rokās.
Aģentūras darbinieki gribēja sākt dziedāt, un Sintija, pati tolaik būdama tikai 18 gadu veca, meklēja paņēmienus, kā visai raibo kolektīvu iemācīt muzicēt ar balsi.
Arī pašai tā bijusi svētīga pieredze, jo vadīt mēģinājumus ir viens, bet meklēt repertuāru, kontaktus, vietas, kur dziedāt, - pavisam kas cits.
Laime ir ceļā
«Kad pēc studijām atgriezīšos Latvijā, domāju, ka varētu dibināt savu kamerkori,» Sintija teic. Mūziķe atklāj, ka viņai pievilcīga šķiet kora ideja, kas reiz raksturoja «Sindi putnu dārzu», kur dziedāja viņas mamma, - elastīgi iet pāri dažādu stilu robežām, iepīt performances elementus u. tml. Gribētos arī, lai finansiāli varētu atļauties strādāt tikai ar vienu kolektīvu, kurā dziedātāji bieži nemainītos. Diriģenta darbā grūtākais šķiet repertuāra atrašana un izvēle, arī organizatoriskās lietas. Savukārt foršākais esot process. «Man jau Doma kora skolā skolotājs teica, ka laime ir nevis ceļa galā, bet ceļā, procesā,» Sintija smaida. Viņai svarīgi dziedātājus savākt vienotā sajūtā, emocionālā kopā būšanā. Dziedāt Sintija sāka jau divu gadu vecumā, konkursā «Cālis», vēlāk arī vokālajā studijā, Lielvārdes mūzikas skolā viņa apguva vijoļspēli, tomēr diriģenta ceļu izvēlējās tāpēc, ka gribējies ko plašāku. «Man skolas laikā arī ļoti patika matemātika, apsvēru domu par stāšanos Rīgas 1. ģimnāzijā, ilgi nevarēju izšķirties starp mūziku un matemātiku. Beigās likās - ja aiziešu prom no mūzikas, kur man viss nācis diezgan viegli, tas būs kā iespļaut sejā Radītājam.»