Jau gadu desmitiem desmitiem ilgi tiek runāts par smadzeņu kopijas izgatavošanu, kurā regulāri tiks ielādēta un uzglabāta dzīves laikā uzkrātā pieredze. Kad īstās smadzenes vecuma dēļ pārstās darboties, virtuālās varēs iestādīt jaunā ķermenī, iespējams, sintētiskā, un turpināt dzīvi. Protams, no paša cilvēka nekas daudz nebūs palicis pāri, taču viņa apziņa būtībā turpinās dzīvot, atcerēties senus notikumus un uzkrāt pieredzi.
Ideja var šķist neprātīga, pat slimīga, jo apziņa mitināsies pavisam svešā ķermenī, turklāt nav nekādas garantijas, ka virtuālās smadzenes spēs darboties identiski īstajām. Nav arī skaidrs, vai līdz ar apziņu uz jauno ķermeni pārceļos tas, ko dēvējam par dvēseli. Un galu galā - vai šādā veidā dzīvi pagarinājušais radījums būs tas cilvēks, no kura paņemta apziņa?
Nemirstības alkas
Kārdinājums padarīt sevi nemirstīgu virza pat vistrakākās idejas. Patlaban vairākas kompānijas sper pirmos soļus mehānisku klonu izstrādāšanas virzienā. Viens no galvenajiem sākotnējiem uzdevumiem ir izstrādāt cilvēkam identisku digitālu personāžu jeb avatāru, kas dzīvos pēc bioloģiskā ķermeņa nāves. Šādi digitālie kloni varētu uzkrāt daudz vērtīgas informācijas un nodot to nākamajām paaudzēm, ja vien nemirstīgo cilvēku ērā būs vajadzība pēc pēcnācējiem.
Lai vai kā, ar zinātni saistītas kompānijas mēģina izgatavot personalizētu, ar apziņu apveltītu avatāru, ko varētu iesēdināt sintētiskā ķermenī, kas dzīvotu dzīvi pēc indivīda aiziešanas viņsaulē.
«Ja sevi varētu augšupielādēt digitālā formā, tas tiešām būtu veids, kā izvairīties no nāves,» reālistisku avatāru veidošanā specializētās ASV kompānijas Lifenaut pārstāvis Niks Maiers sarunā ar žurnālu New Scientist nododas pārdomām par nemirstību. Viņa uzņēmums nopietni strādā pie šāda avatāra radīšanas. Amerikāņi veikuši personības iepazīšanas testus, dažādas apmācības, augšupielādējuši dažādus personīgos materiālus - fotogrāfijas, video un saraksti - lai veidotu digitālā prāta pieredzi. Visu šo darbību rezultātā avatāram jāizskatās kā īstam cilvēkam, jāuzvedas kā cilvēkam un jāspēj aprakstīt sava saimnieka dzīves svarīgākos notikumus. Piemēram, kāzu dienu, bērnu piedzimšanu.
Vēl robusts
Laikraksta The New York Times korespondente šovasar paviesojās Terasem Movement fonda ēkā, kur intervēja kādas melnādainas sievietes klonu, vārdā Bina48. Robots ir nepilnīgs - tam ir tikai galva un plecu daļa, taču ar to pietiek, lai ierīce runātu, rādītu dažādas grimases un mirkšķinātu acis.
Videointervijā redzams, ka runājošā galva uzvedas mazliet bremzēti. Tā ar vairāku sekunžu aizturi noreaģē uz sarunu biedra sacīto, un var noprast, ka ilgi meklē atbildi. Reizēm lelle izrauj no konteksta kādu terminu un lēnīgi izstāsta tās definīciju, cenšoties to iepīt loģiskā tekstā. Citreiz atbild ar vispārīgām frāzēm, un kļūst skaidrs, ka avatārs vēl nav sagatavots dzīvot neatkarīgu dzīvi.
Līdzīgi mērķi ir arī arī projekta CyBeRev autoriem. Viņi avatārā iekļauj atbildes uz tūkstošiem jautājumu, kuros atklājas attiecīgās personas uzskati, vērtības un mērķi. Tas ir ilgs process. «Ja dienā veltīsiet vienu stundu, atbildot uz jautājumiem, darba paveikšanai būs vajadzīgi pieci gadi,» NewScientist skarbo realitāti atklāj projektu finansējošās bezpeļņas organizācijas Terasem Movement pārstāve Lorija Rodesa, «taču, jo tālāk tiekat, jo precīzāks kļūst sevis reprezentācijas fails».
Augšupielādēta apziņa
Šādas procedūras veikšana nav diez ko pateicīga ikdienā algotā darbā aizņemtiem sava avatāra veidotājiem, tāpēc zinātniekus nodarbina jautājums: vai apziņu un prātu var augšupielādēt datorā citādā veidā? Viens no veidiem varētu būt informācijas automātiska ierakstīšana avatārā, datus savācošajai ierīcei nemitīgi pavadot personu. Ar to nodarbojas Microsoft pētnieks Gordons Bels - viņš nēsā pie ķermeņa piestiprinātu videokameru, kas ieraksta lielu daļu viņa ikdienas aktivitāšu. Savukārt Sauthemptonas universitātes komanda Naidžela Šedbolta vadībā strādā pie programmas, kas šādus ierakstus savieno ar informāciju no digitālās dienasgrāmatas, socializācijas portāliem un GPS datiem. Tādējādi tiek digitalizēta ikdienā gūtā pieredze.
Taču to gluži nevar saukt par apziņu. Rauls Arabaless no Karlosa III universitātes Madridē izstrādā virtuālo apziņu Conscale un apgalvo, ka pagaidām labāko panākumu šajā ziņā var salīdzināt ar gadu veca bērna attīstības posmu, tomēr neatmet cerību, ka mašīnām piemītoša apziņa ir iespējama. Tam gan nepietiks ar datorprogrammu, būs vajadzīgs arī fizisks ķermenis, jo apziņas pamatā ir mijiedarbība starp prātu, ķermeni un vidi.
Lai gan progress ir lēns, šo ieceri nevajadzētu norakstīt. Šodienas robotu runāšanu nevar pat salīdzināt ar «dzelžaino» valodu pirms gadiem desmit.