Absolvējis Rīgas Doma kora skolu, Mikus pēdējo gadu mācās Mūzikas akadēmijā. Smiekli, humors un neizsīkstoša enerģija - tas ir Mikus. Diriģenta specialitātes apgūšana viņam piešķir nosvērtību un milzīgu mērķtiecību. Dzirkstošs kā burbulītis šampanieša glāzē un nesavaldāms kā dzīvsudrabs, tenors pārsteidz klausītājus, viņa balss liek notrīsēt sirds stīgām - tas arī ir Mikus. Lūk, pie tāda saimnieka nokļuva mazais grauzējiņš degu, kura senči kādreiz dzīvojuši Čīlē.
Virtuvē spēlē arfu
Mikus nosauca degu stiprā latviešu vārdā - par Normundu. Būris tika novietots virtuvē un stāv tur joprojām. Mikus skaidro: «Tas tāpēc, ka Normundam ir niķis trīt zobus pret būra stieplēm. Skan gluži kā kamertonis vai arfa. Nu, iedomājieties - pēc garas darba nedēļas no rīta dzeru kafiju, bet viņam pēkšņi jāasina zobi, un gaidītā miera vietā man jāklausās arfas koncerts. Turklāt grauzējiņš var snauduļot, bet var arī jodelēt, pīkstēt un ālēties jebkurā diennakts laikā.»
Tūdaļ gan Mikus bilst, ka tā bijis tikai pašā sākumā. Vēlāk puisis iemācījies degu darbošanos apstādināt ar svilpienu (Mikus demonstrē tādu kā svilpienu, kā šmiukstināšanu ar lūpām). Taču šī metode tagad, kad Normunds jau ir savā pusmūžā, nostrādā arvien retāk. Degu jau pieradis pie īpatnējās skaņas un gadās, ka vienā mierā turpina spēlēt savu arfu.
Amputēja asti
Normunds dzīves laikā gan ir nedaudz apskādēts. Neredzu viņam degu raksturīgo krāšņo pušķīti astes galā. Faktiski aste ir gandrīz uz pusi īsāka, nekā parasti mēdz būt. Par to emocionālajam Mikum ir savs šausmīgs stāsts. Sākumā Normunds laiku pa laikam ticis palaists izskraidīties pa viesistabu. Kur šim sprukt, gan jau noķers! Atšķirībā no žurkām mazie un ņiprie degu pie cilvēka pierod retāk, ir ļoti ātri un tramīgi. Pirms diviem gadiem toreiz Normunds muka, Mikus māsiņa ķēra sprigano dzīvnieciņu, taču nepaspēja. «Viņai rokā palika tāds kā mīksts ādas maisiņš! Degu smilkstēja, bet krāšņās astes vietā rēgojās pliks stumbenis. Ārprāts! Noķērām Normundu, ielikām kurpju kastē, izdūrām tajā caurumiņus elpošanai un steigšus vedām pie veterinārārsta.» Tagad jau Mikus smaida, atceroties tās dienas notikumus, un slavē Rīgas zoodārza veterinārārstus. Viņi amputēja degu pusi astes, aizšuva brūci. Tagad Normunds ir strupastis, jo šiem dzīvnieciņiem aste neataug.
Iznāk arī padraudzēties
Mikus teic, ka viņš pilda draugu norādījumu un rūpējas par Normundu: «Tas ir mans uzdevums. Tagad man ir divdesmit trīs gadi. Normunds jau ir savā pusmūžā. Abi esam pie labas veselības, viss ir kārtībā, esam ļoti saraduši.» Mikus pieklājīgi atvainojas tiem lasītājiem, kuri varbūt domā citādāk, taču viņš apgalvo, ka degu ir smieklīgs, jauks dzīvnieciņš, bet nav īpaši gudrs. Kaut ko jau viņš savā mazajā galviņā jūt un domā. Piemēram, Normunds pirmais dzird, kad atgriežas mājinieki. Jau tad, kad viņi vēl tikai kāpj pa trepēm augšā, degu sāk priecīgi rosīties.
Mikus priecājas, ka mājās viņu allaž sagaida tāda maza, silta dzīvībiņa. Iznāk arī padraudzēties. «Attaisu būri, paņemu viņu rokās, pakasu sānus, vēderu, aiz ausīm. Šis aiztaisa acis un kaifo. Reizēm, kad tiek ilgāk bužināts, pat aizmieg plaukstā.»
Par vientulību nesūdzas
Normunds zina, ka neviens viņam pāri nedarīs. Virtuvē vienmēr kāds ir. Visbiežāk ar Normundu runājas ome. No viņas rokas degu šad tad dabū riekstiņu.
Vai nav bijusi vēlēšanās aplaimot Normundu ar draudzenīti, divatā tomēr jautrāka dzīvošana? Mikus smej: «Pirmkārt, abiem var būt raksturu nesaskaņas, un tad liela plūkšanās ir neizbēgama. Otrkārt, ja nu viņi iepatīkas viens otram, kur tad es bērnus likšu? Zinu, ka ar ģimenes pieaugumu būtu jārēķinās vismaz trīs reizes gadā.»
Taču Normunds par vientulību sūdzēties nevar, bet Miku viņš gan gribētu biežāk redzēt mājās. Kur nu! Pašlaik Normunda saimnieks pārnāk nakts melnumā: «Dzīvoju mūzikā, bet mūzika manī,» tā par sevi saka Mikus. Rit mēģinājumi Ķīpsalas hallē, kur Vecgada pēdējās dienās grupa Framest piedalīsies lieliskajos Rīgas Ziemassvētku koncertos, turpinās vokālās grupas koncerttūre pa Latviju, notiks Framest solo koncerts Spīķeros: «Mēģinām cilvēku sirdī nest prieku.» Tāpēc Normundam jābūt pacietīgam. Nekur jau Mikus nepaliks. Viņš ir cilvēks, kurš vienmēr atgriežas mājās.