No mazas skoliņas
Fizika Jeļenai ir sirdslieta, toties medicīna - kā pati saka, asinslieta jeb ģimenes profesija, tāpēc savā karjerā viņai gribējies šīs abas jomas savienot. Viens variants bija medicīniskā fizika Rīgas Stradiņa universitātē, taču Jeļena, uzzinājusi, ka ir arī tādi optometristi Latvijas Universitātē (LU), iestājās tajos un tika uzņemta budžeta grupā.
Par optometriju studiju sākumā Jeļena zināja tikai to, ka tās pamatā ir fizikas un matemātikas likumi un ka tā saistīta ar redzes korekciju, lai gan nav acu slimību ārstēšana. «Biju meitene no laukiem, mums Sauriešos bija ļoti maza skoliņa, tikai deviņi cilvēki klasē, bet liela daļa kursabiedru nāca no lielajām ģimnāzijām, licejiem. Sākumā domāju - ak, Dievs... Toties beigās mācījos vislabāk visā kursā. Un ne jau tāpēc, ka tam veltīju daudz laika,» Jeļena stāsta. Viņai bijis labs eksakto zināšanu pamats, bet vēlāk, apgūstot medicīniskos priekšmetus, Jeļena jau iemanījusies aptvert kopsakarības arī bioloģijā, kas iepriekš likusies tikai iezubrījama lieta.
Jaunajiem optometristiem nākotnes darbavietu izvēle savā ziņā ir vienkāršāka nekā citās profesijās - optiku Latvijā ir tik, cik ir. Jeļenas studiju laikā bija trīs galvenie varianti - Pasaules optika, Vision Express vai Coberg optika -, un meitene nešaubījās, ka pirmā viņai būs īstā. Saistīja kaut vai tas, ka katram pacientam tur tika veltīta pusstunda, nevis desmit minūtes. «Tā var uztaustīt problēmas, par ko cilvēks varbūt nemaz nav aizdomājies, ka tām var būt saistība ar redzi, acīm,» Jeļena pamato. Darba gaitas viņa sāka jau pēc 3. kursa. «Apzinājos, ka nevarēs tā - vispirms pabeigšu augstskolu, un tad visi mani gribēs ņemt darbā. Jau mācoties jāredz, kā viss notiek.»
Aizmirsusi, kā vārīt zupu
4. kursā Jeļena sāka strādāt par optometrista asistenti. Tas bija darbs klientu apkalpošanas zālē, taču viņa teic, ka šad tad aizvietojusi optometristu arī kabinetā. Lai to varētu darīt legāli, Jeļena izvēlējās turpināt mācības optometrijas 2. līmeņa profesionālajā programmā. Tagad viņa mērķē uz doktorantūru. «Vēlos attīstīties.» Vai gribas arī pāriet tikai uz akadēmisko lauciņu? «Ja optometrists pāris dienu nedēļā nestrādā kabinetā, kā viņš var saprast kaut ko no teorijas?» Jeļena atvaicā.
Jāteic, darbs tikai optikā ar brillēm un lēcām Jeļenai šķiet mazliet vienmuļš, tāpēc viņa iesaistījusies optometrijas studentu praktiskajā apmācībā, apmeklē arī zinātniski praktiskās konferences Latvijā un ārzemēs, kur iegūtajā pieredzē dalās ar kolēģiem. Tā gan viņi, gan arī Jeļena tiek ne vien pie jaunām zināšanām, bet arī pie kredītpunktiem, kas jākrāj, lai ik pēc pieciem gadiem izietu optometristiem obligāto resertifikāciju. Daudzveidīgās nodarbes Jeļenai šķiet labākais veids, kā izkopt profesionalitāti, taču tās paņem daudz laika, un Jeļena smej, ka mājās vīrs jau iemācījies pats marinēt sēnes, kamēr viņa drīz būšot aizmirsusi, kā jāvāra zupa. Lai kompensētu aizņemtību, abi gan divatā brīvdienās sporto, iet uz kino, teātri. «Cenšos būt arī sieva, nevis tikai optometriste,» Jeļena saka.
Saprotas arī ar kašķīgajiem
Lauciņš, kurā Jeļena jūtas viszinošākā, ir kontaktkorekcija, sevišķi darbs ar specifiskām kontaktlēcām, ko Rīgā veic salīdzinoši maz optometristu. Ar kontaktkorekciju viņa kādu brīdi nodarbojās arī Dr. Solomatina Acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centrā, taču pacienti uz klīniku lielākoties nāca ārstēt acu slimības, nevis iegādāties brilles vai lēcas; viņu nebija diez cik daudz, un Jeļenai kļuva garlaicīgi. Darbs ar cilvēkiem viņai tomēr ļoti patīk, jo gribas palīdzēt. «Tas mani iedvesmo. Saskarsmē ar pacientiem aizmirstu par savām problēmām,» Jeļena teic un piebilst, ka arī kašķīgi klienti nomierinoties, ja ar viņiem aprunājas mierīgi un saprotoši, nereaģējot uz kaprīzēm. Tikai reizi gadījies pacients, kas vizītes laikā pagriezies un aizgājis. Vēlāk uzzinājusi - psihiski nelīdzsvarots cilvēks.
Savu maģistra darbu Jeļena raksta par bērnu redzi; viņa uzskata, ka tās aizsardzība Latvijā pieklibo. Pasaulē bērniem redzi pārbauda reizi gadā, bet pie mums ir liela pauze starp pārbaudi pirms skolas gaitu sākšanas un nākamo - padsmit gadu vecumā, kad daudziem jau nepieciešamas stipras brilles. «Varbūt mēs problēmas noķertu ātrāk, ja būtu profilakse. Iespējams, bērns mācās sliktāk tāpēc, ka neredz, kas rakstīts uz tāfeles,» Jeļena saka. LU iegādāta specifiska bērnu redzes skrīninga aparatūra, un Jeļena iesaistījusies projektā, lai bērnu redzes aizsardzības programmu izvērstu valsts līmenī.
Par situāciju Latvijas optometristu vidē Jeļenai gan nav nekā slikta, ko teikt. Optikas firmu ir daudz, lai gan, salīdzinot ar, piemēram, Ziemeļvalstīm, vēl ir, kur augt. Optometristi te gūst ļoti labu izglītību. To novērtē arī ārzemēs, kur šī profesija ir ļoti pieprasīta. Pieprasījums nekrītas arī Latvijā - Jeļena teic, ka optikas uzņēmumi turpina papildināt savas optometristu komandas.