To skaitā: «Zirgi bija un paliks. Auto ir tikai moderns untums» (1903); «Lidmašīnas ir interesanta rotaļlieta, bet tām nav militāras vērtības» (1911); «Ticiet man, Vācija nav spējīga karot» (1934); «Televīzija nenoturēsies tirgū ilgāk par sešiem mēnešiem. Cilvēki drīz nogurs, blenžot uz finiera kasti» (1946); «Nākotnē datori, iespējams, svērs tikai 1,5 tonnas» (1949) un «Cilvēks nekad nesasniegs Mēnesi, lai arī kādi būtu zinātnes sasniegumi nākotnē» (1967).
Arī 1999. gada 28. decembra Dienā Atis Lejiņš analīzē Latvijas drošība XXI gadsimtā vairāk izvērtēja XX gadsimtā notikušo, par nākotni tikai optimistiski bilzdams, ka lieli kari Eiropā vairs nav iespējami. Toties Lejiņš uzskaitīja tos spēkus, kuriem Latvija varēja būt pateicīga par atbalstu virzībā uz ES un NATO. Pirmkārt, tie bija mūsu ziemeļu kaimiņi skandināvi. «Baltijas valstīm kā bijušajām padomju republikām diemžēl bija visgrūtāk dabūt kāju iekšā pa (ES) durvīm. Bija jāpārvar aukstā kara iedibinātie stereotipi par to nelabvēlīgo ģeopolitisko atrašanās vietu, proti, ka tās atrodas pārāk tuvu Krievijai. Ja tās uzņemtu ES, tad nāktos tās arī aizstāvēt - sūkstījās Vācijas bijušais kanclers Helmūts Kols jau 1995. gadā, un viņš nebija vienīgais, kas tā runāja.
Otrs spēks, kas iestājās par Baltijas piederību ES telpai, bija ASV, Bila Klintona administrācija, kas palīdzēja skandināviem pārvarēt ES lielo valstu pretestību. Vispirms atcēla iepriekšējās administrācijas politiku iepretī Latvijai un Igaunijai, kas pieprasīja nulles variantu pilsonībā.»
Arī XX gadsimta pēdējā SestDiena vairāk pievērsās aizvadāmajam gadsimtam. Rakstā Gadsimta bilance vēsturnieks Kārlis Kangeris stāstīja, ka vēsturē šis gadsimts tiek nosaukts arī par «īso gadsimtu» pretēji iepriekšējam «garajam gadsimtam», kas bija sācies ar Franču revolūciju un beidzās Pirmā pasaules kara katastrofā. Savukārt «īso gadsimtu» noslēdza komunistiskās pasaules sabrukums 1991. gadā. «Ja salīdzinām «īsā gadsimteņa» sākumu ar tā beigām, tad Latvija vienā aspektā atšķiras no pārējām Baltijas jūras apkaimes valstīm: iedzīvotāju skaits ir palicis nemainīgs (2 552 000 - 1914. gadā, 2 583 000 - 1994. gadā). Turpretī iedzīvotāju kopskaits ir palielinājies Dānijā 1,9 reizes, Zviedrijā un Somijā - 1,6 reizes, Vācijā - 1,3 reizes, Polijā - 1,4 reizes, Lietuvā - 1,8 reizes, Igaunijā - 1,3 reizes, bijušās cara impērijas, respektīvi, PSRS Eiropas daļās bez Baltijas valstīm - 1,7 reizes. XX gadsimts Latvijas iedzīvotājiem un latviešu tautai pirmām kārtām ir bijusi cīņa par izdzīvošanu tīri darvinistiskā izpratnē, reizē mēģinot saglabāt latviešu nāciju kā kopību un nosargāt kultūru un kultūras mantojumu.»
Komunistiskās Krievijas tuvums bija galvenais iemesls, kāpēc netika veiktas plašākas kapitāla investīcijas Latvijā, turpināja Kangeris: «Pēc Latvijas iedzīvotāju pašizpratnes par viņu piederību Rietumu kultūras lokam nevarēja būt nekādu šaubu. Taču ārpasaulē vērtējumi par Latvijas un latviešu kultūras piederību nebija tik vienprātīgi. Par īsti rietumnieciskiem vēlējās uzskatīt tikai baltvāciešus - agrāk valdošo kārtu.
Starpkaru posmā Latvijā sadūrās arī divas tendences: vāciešu spiešanās uz austrumiem (Drang nach Osten) ar slāvu spiešanos uz rietumiem. Pirmajā pasaules karā vāciešu sāktie Latvijas kolonizācijas plāni Otrajā pasaules karā ieguva savu noformējumu tā sauktajos austrumu ģenerālplānos, kuros paredzēja nometināt Latvijā aptuveni miljonu vācu kolonistu. Taču trešais reihs sabruka un ar to arī grandiozie plāni. Latvija tomēr «tukša» nepalika. Tajā nākamajos gadu desmitos tika realizēta otra tendence - cilvēku ieplūšana no austrumiem, no Padomju Savienības «brālīgajām republikām» gandrīz tādos pašos apmēros, kā bija paredzēts vācu plānos.»
Tā kā Latvijas iedzīvotāju skaits tagad nevis stāv uz vietas, bet samazinās, būtu jāpārprasa Jānim Stradiņam, vai viņš arī šodien uztur spēkā savu 1999. gada beigu prognozi par latviešu valodas pastāvēšanu vēl vismaz pārsimt gadu.