Jāatzīmē, ka neviena no pirmajām filmām, kas aprakstītas šajā grāmatā, nav saglabājusies līdz mūsdienām, taču skrupulozi apkopotā informācija dod priekšstatu par to, kādas tās ir bijušas. «Man bija vēlme šīs filmas vismaz kaut kādā veidā parādīt cilvēkiem,» akcentē kino zinātniece, kuru Latvijas kino sākotne saistījusi jau kopš pirmajiem soļiem zinātniskajā pētniecībā.
1920. gadā 9. novembrī pirmizrādi piedzīvoja aktierfilma Es karā aiziedams, kuras darbība norisinājās uz Pirmā pasaules kara un Latvijas brīvības cīņu fona. Šīs nacionālās melodrāmas režisors ir Vilis Segliņš, producents - kinoteātra Grand Kino īpašnieks Kārlis Kārkliņš, kurš, panākumu iedvesmots, kopā ar saviem domubiedriem nodibināja a/s Latvju Filma. Šajā akciju sabiedrībā tapa nākamie četri darbi - Laiku viesulī (1921), Fricītis jūrmalā (1921), Psihe (1922) un Vilkiem mests laupījums (1922). To režisors ir Pjotrs Čardiņins, kurš bija emigrējis uz Latviju. «Pirmsrevolūcijas Krievijā viņš bija pazīstams kā izcils un ļoti populārs melodrāmu meistars,» piebilst Inga Pērkone.
Kino zinātniece norāda, ka pirmās divas aktierfilmas - Es karā aiziedams un Laiku viesulī - apliecina veidotāju vēlmi radīt nopietnus, ar Latvijas valsti saistītus darbus. «Tas man vienmēr ir licies interesanti un ļoti cienījami, jo tā bija viņu pašu iniciatīva, nevis valsts pasūtījums kā tagad, kad patriotisms ir jāpasūta un tad tas raisa lielas negācijas radošo cilvēku vidū,» salīdzina Inga Pērkone. Savukārt Psihe par modeles, skulptora un pianista mīlas trijstūri un Vilkiem mests laupījums par barona Rautenfelda traģisko likteni izkāpj no nacionālās melodrāmas rāmjiem, lai iekarotu plašākas teritorijas (abās filmās piedalījusies Lilita Bērziņa). «Acīmredzot viņi saprata, ka nav iespējams izdzīvot vietējā tirgū, ko pēc tam pierādījusi visa neatkarīgās Latvijas kino vēsture,» viņa paskaidro.
Kino zinātniece stāsta, ka visplašākais materiāls ir saglabājies par Laiku viesulī, sākot ar vienu fotogrāfiju no uzņemšanas laukuma un beidzot ar scenāriju, kura autors ir dzejnieks un rakstnieks Jānis Akuraters. Par vienu no lielākajiem atklājumiem viņa uzskata pārfotografētos filmas pozitīvos kadrus, ko varētu iekustināt un pārvērst fotofilmā kā Sergeja Eizenšteina Tērču pļavu. Viņa piemin bijušo Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieci Olgu Purgalvi, kura 50. gados sākusi vākt materiālus par Latvijas kino agrīno periodu un tikusies ar tā aculieciniekiem, kuri desmitgades otrajā pusē sākuši pamazām runāt par šo padomju laikos bīstamo tematu. «1959. gadā tas viss tika apcirpts,» uzsver kino zinātniece, kura ar viņu satikusies 80. gadu beigās.
Albums Latvijas pirmās filmas ir izdots apgāda Mansards sērijā Kino Rakstu bibliotēka, kurā iepriekš iznākušas četras grāmatas - kinokritiķa Dmitrija Ranceva bilingvālais izdevums Kinotācijas (2009), monogrāfija Inscenējumu realitāte. Latvijas aktierkino vēsture (2011), režisora Herca Franka grāmata Uz sliekšņa atskaties (2011) un rakstu krājums Fedja. Teodors. Tulio (2013). «Šīs sērijas galvenais mērķis ir vairot labu grāmatu skaitu tajā grāmatplaukta sadaļā, kur stāv grāmatas par kino - vienalga, Latvijas vai pasaules kino. Uz šo mērķi var iet bezgalīgi, mudinot Latvijas autorus uz jaunām idejām un meklējot tulkojamas vērtības citur pasaulē, un ir cerība, ka ceļš turpināsies,» teic Kino Rakstu bibliotēkas redaktore Kristīne Matīsa.