Par spīti daudz piesauktajai globalizācijai un masu kultūrai, internetam utt., Latvijas jauniešu svešvalodu, pat angļu mēles zināšanas izrādījušās pieticīgas. Kā tad tā?
Patiesībā nav par ko brīnīties. Nav noslēpums, ka pašu it kā dzimtā latviešu valoda kļūst arvien piesārņotāka un noplicināta (iemesli - sākot no krievu valodas klātbūtnes, beidzot ar moderno saziņas līdzekļu paģērēto izteiksmes lakonismu un atradināšanos lasīt ko nopietnāku par interneta portāliem). Ja cilvēks bez intereses izturas pret savu dzimto valodu, nespēj tā īsti dzimtajā valodā formulēt paplašinātu teikumu, kādēļ gan lai viņam labāk veiktos ar vēl kādas valodas apguvi?
Ne mazāk svarīgs jautājums ir par svešvalodas apguves motivāciju. Ja jaunajam cilvēkam tiek formāli pavēstīts, ka valodu zināšanas piedienas izglītotam cilvēkam, ka tas ir tāds standarts, vienmēr atradīsies pretargumenti. Sākot ar to, ka mūsdienu pasaulē nav tādas lietas kā obligātas zināšanas - vairākums taču gluži labi iztiek (vismaz viņiem tā liekas) ar dabaszinātņu zināšanām XIX gadsimta līmenī. Beidzot ar atciršanu, ka liela daļa Latvijas politiskās un biznesa elites nevar lepoties ar labām svešvalodu zināšanām, toties savu dzīvīti sakārtojusi labi.
Rodas sajūta, ka pasaule Latvijā ienākusi ar nosaukumiem uz importa preču iepakojumiem un dažiem desmitiem vārdu savienojumu/saīsinājumu/grafisku simbolu steidzīgai komunikācijai. Jo mazāk interesē apkārtējā pasaule, jo mazāk nepieciešama valoda.