Ikdienā nevar pamanīt
Tiesa kas tiesa, kaķu klātbūtne nelielajā divistabu dzīvoklītī Rīgas Klusajā centrā nav jūtama. Fotogrāfs pamana, ka četri Donas sfinksi, cits citam piespiedušies, guļ virtuves plaukta dziļumā, vēl divi aizmiguši uz rozā plīša spilvena. Divus Anna tikko izmazgājusi ar bērnu šampūnu.
Anna smaida - ne jau uzreiz paņēmusi astoņus. Sirdī viņa esot kaķiste, taču spalvainus radījumus mājās turēt nevarot atļauties. Viņa darina kāzu kleitas, gotiskus un parastus tērpus, tāpēc visur lidojošas spalviņas dzīvoklī nav vēlamas. Pirms pieciem gadiem Anna iegādājās savu pirmo plikiņo - sfinksu. Piepirka vēl vienu, tad pašas kaķenei bija pirmais metiens, no tā atstāja smukāko bērnu, tad vēl viens un vēl metiens, un no katra mājās palika pa kaķēnam. Anna stāsta: «Sākumā bija doma pārot un pārdot, taču esmu slikta kaķu tirgotāja. Turklāt ar mazuļiem ir liela ņemšanās. Kaķi ir ar ciltsrakstiem, taču uz izstādēm tos nevedu, jo uzskatu, ka viņi man neko sliktu nav nodarījuši, lai divas dienas tos turētu būrī vispārējai apskatei. Man viņi šausmīgi patīk. Tā ir mīlestība uz mūžu, jo sfinksi ir nenormāli forši, mīlīgi, gudri, klausīgi un ļoti klusi.»
Annas lielajās un dziļajās acīs mirdz pārliecība. Viņa neslavē sfinksus, neliek tiem plusus un mīnusus un pieļauj, ka citi šīs šķirnes kaķu īpašnieki var būt pilnīgi citās domās. Sfinksi ir pilntiesīgi Annas ģimenes locekļi, bez kuriem nav iedomājama harmonija un attiecību siltums mājās.
Ir plusi un mīnusi
Kā nu bez tā? Taču katram mīnusam ir vismaz divi plusi pretī. Anna stāsta, ka sfinksi ir pilnīgi citādi nekā visi pārējie kaķi. Teorētiski kaķi nevar saaukstēties, tomēr tie jāsarga no caurvēja. Dīvainīši guļ gultā zem segas. Sfinksi bieži jāmazgā, jo atšķirībā no citiem kaķiem tie karstā laikā svīst. Arī acis bieži jātīra, jo viņiem nav skropstu un, «kad kārpās kaķu kastē, putekļi saiet actiņās». Ūsu šiem arī nav. Citi kaķi izbīlī vai satraukumā šņāc, šie dīvaini rūc. Ļoti tiecas pēc cilvēka. «Kad pārnāku mājās, viņi grūstās, kurš pirmais tiks man klāt.» Sfinksiem diezgan ātri izkrīt priekšzobi. Mākslīgi radītai šķirnei arī imunitāte ir zemāka, ar to jārēķinās, bet «nevar gribēt visu, kaut kas ir jāupurē».
Anna visu laiku par kaķiem runā pārākajā pakāpē, piemēram, sakot, ka «sfinksi ir drausmīgi klusi, tāpēc man uzdāvināja Siāmas orientālo kaķeni Gabrielu, lai būtu sajūta, ka kaķis ir mājā. Viņa ir nenormāli skaļa - sarunājas, ņaud». Vienu sfinksu turēt Anna neiesaka: «Tad visu laiku jāņemas ar to, divi draudzējas, savukārt divi nekastrēti runči savā starpā nesadzīvos, jāņem puika un meitene vai divas meitenes.»
Piedzimst pliki
Visas zināšanas kaķu jomā Anna smēlusi personiskajā pieredzē. Katrs kaķis mīļš kā pašas bērns, jo saņemti, jau nākot šajā pasaulē: «Sfinksi var piedzimt pilnīgi pliki vai ar nelielu pūku, kas vēlāk noiet. Plikie dzimst akli, bet ar vaļējām acīm un ir divreiz mazāki par pūkainajiem, kuri ēd vairāk un attīstās ātrāk. Jāuzmana, lai plikiņie arī tiktu pie ēšanas. Tā ir liela ņemšanās. Divas nedēļas ar vīru Mārtiņu uz grīdas gulējām viņiem blakus. Tagad vairs nav laika, tagad man pašai bēbis.»
Katrs kaķis izaudzis ar savām rakstura iezīmēm. Viens ēd no ievārījuma laukā zemenes, citam garšo baltmaize, kādam iet pie sirds aprikozes, savukārt «Blondīnei šausmīgi garšo šokolādes batoniņi Mars un Snickers».
Īstais laiks parunāt par kaķu vārdiem. Anna stāsta, ka tos meklējusi internetā atbilstoši kaķu īpašībām. Ir gan dēmonu, gan eņģeļu vārdi, un katram ir arī mājas iesauka. Piemēram, vislielākā kaķene ir Abigora, bet tiek saukta par Šausmeni, jo «ir šausmīgi skaista». Viņa ir četrus gadus veca. Šausmenes meita ir Lucifera jeb Dūce, jo nerūc, bet dūc. Tumši pelēkajam smukulim dots nedzirdēts vārds Kauli, jo «bija tikai kauli un āda, domājām, ka neizdzīvos». Rudais pūkainis ir Krovins - «viņš piedzima vienā dienā ar manu meitiņu Natanellu», un ir Alocer-Sufs jeb Blondīne, jo «nav īpaši gudra, tāpēc visi viņu sit». Vēl ir Belial Buer - Pele, jo balti pelēka, kas «atklāti cūcības nedara, bet aiz muguras gan», un Proserphine jeb Boss.
Kā mēdz teikt, visi labi, visi mīļi. Laiks paiet nemanot, un atvadoties palūdzu atļauju aiziet uz tualeti. Anna saka: «Tūdaļ, es tikai no turienes izlaidīšu Etalonu.» Tā es sastapos ar Ķīnas cekulaino suni. Par viņu gan neko nevaru pateikt, bet Anna smej: «Es jau teicu, ka man savākti dzīvnieki pēc principa - ka tikai pliks.»