Edvarda Snoudena iekustinātajā spiegošanas skandālā viens pēc otra atklājas jauni fakti. Svaigākā informācijas noplūde vēsta, ka noklausīšanai pakļautas bijušas arī ES institūcijas un vēstniecības. Šī spiegošanas afēra medijiem pēdējā laikā devusi daudz pamata cepties, vārīties un burbuļot, taču ES un ASV amatpersonas līdz šim ir bijušas aizdomīgi ieturētas.
Skaidrs, ka šī lieta ir diplomātiski delikāta un pietiekami piņķerīga, lai nepārsteigtos ar savstarpējiem pārmetumiem. Atšķirībā no aizdomām par ES pilsoņu masveida novērošanu, reakcija uz informāciju par ES institūciju izspiegošanu bija jau daudz manāmāka. ES nekavējoties pieprasīja skaidrojumus no ASV atbildīgajām iestādēm, un no Berlīnes puses pat izskanēja situācijas salīdzinājums ar auksto karu. Izskatās, ka šoreiz tiešām tika pārkāpta sarkanā līnija un jaunā informācija, atšķirībā no iepriekšējām noplūdēm, noveda arī dažu labu augstākā ranga politiķi līdz baltkvēlei. ES komisāre Viviane Redinga, piemēram, piedraudēja pat iesaldēt sarunas par brīvās tirgus zonas izveidošanu ar ASV.
Visas spiegošanas afēras laikā šī bija pirmā reize, kad ES acīmredzami lika sajust savu neapmierinātību ar ASV Nacionālās drošības aģentūras darbu. Līdz tam reakcija bija daudz ieturētāka un nebija īsti saprotams, vai tas ir tikai atturīgums, ko pieprasa stratēģisko partneru diplomātiskā etiķete, vai tomēr Eiropa jau kaut ko zināja par lielā brāļa aktivitātēm savā teritorijā.
Šajā sakarā ir vērts atskatīties nesenā pagātnē, kad Eiropas Parlaments 2005. gadā ar drošu balsu vairākumu apstiprināja direktīvu Par telekomunikāciju datu saglabāšanu. Starp iepazīstināšanu ar direktīvas uzmetumu un tās apstiprināšanu pagāja tikai trīs mēneši, kas tai nodrošināja visātrāk pieņemtās ES direktīvas titulu. Tomēr tālejošajiem plāniem svītru pārvilka tādas Eiropas perifērvalstis kā Īrija un Slovākija, kuras spītīgi atteicās direktīvu ratificēt, arī Vācijas Satversmes tiesa vēlāk atzina šo direktīvu par nesamērojamu ar valsts Satversmi. Patiesībā jābrīnās, ka šī direktīva vispār tik tālu bija nonākusi, pat ES Pamattiesību hartas 7. pantā ir ierakstīts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību.
Direktīvai pēc savas būtības bija jāļauj veikt līdzīgas darbības, kādas tagad, kā izrādās, ir uzņēmušies amerikāņu slepenie dienesti - vākt, saglabāt un izvērtēt komunikācijas datus. Lielākā atšķirība ir tajā, ka tagad pār savākto informāciju eiropiešiem pašiem nav kontroles.
Būtisks ir arī tāds jautājums - cik tad spējīgi ir ES slepenie dienesti, ja nav pamanījuši tik masīvu informācijas izsūknēšanu no sava kontinenta un vai to vispār varēja nepamanīt. Ja tā, tad varbūt arī Ķīna, Krievija un vēl kādas citas valstis tikpat masveidīgi iegūst informāciju?
Valdības institūciju izspiegošana politiski, protams, atrodas citā līmenī nekā vispārēja iedzīvotāju datu izvērtēšana, un tomēr pārsteidzoša bija līdzšinējā Eiropas vadošo amatpersonu tolerance un pēkšņā reakcija, it kā kājiniekus būtu atļauts spiegot, bet par štābu gan nekas nebija sarunāts!