Kas ir «sesija»?
Biznesa augstskolas Turība Komunikācijas fakultātes dekāns Andris Pētersons novērojis, ka pirmo kursu studenti ir mazāk pieredzējuši mācīties patstāvīgi nekā vecāko kursu studenti. Studiju būtība ir spēja domāt un strādāt patstāvīgi, censties sasniegt mērķi, tāpēc tiem, kuri līdz šim vairāk paļāvušies uz vienas skolotāja ieteiktas grāmatas izlasīšanu un atstāstīšanu vai formulas iekalšanu un lietošanu, ir ātri jāmainās. Augstskolā jādomā, jāsalīdzina, jāvērtē un jāmeklē atbilstošākais risinājums. Profesionālajās studiju programmās spēja studēt patstāvīgi tiek attīstīta straujāk nekā akadēmiskajās, jo liela daļa studiju vielas ir praktiski uzdevumi, projekti grupās vai individuāli, kuru izpildei vajadzīgais jāapgūst gan lekcijās, gan patstāvīgi lasot, pētot, analizējot un izsakot priekšlikumus, jāveido komanda, jāpieņem citi, jāpiedalās ar savu pienesumu, patstāvīgi jāpieņem lēmumi.
LU Pedagoģijas katedras docente Ieva Margēviča-Grīnberga skaidro - uzsākot studijas, jauniešiem nepieciešams adaptācijas laiks, lai iepazītu vidi, saprastu, kādas ir viņiem izvirzītās prasības, noskaidrotu, ko nozīmē attiecīgā terminoloģija («sesija», «seminārs», «kursa darbs», «referāts») un ka akadēmisku tekstu rakstīšana atšķiras no skolas domraksta. «Studiju sākumā daudziem ir liela nedrošība uzstāties publiski, jo vide, kursabiedri ir sveši cilvēki. Citreiz prezentācijas laikā students burtiski ieraujas tuvākajā iespējamajā kaktiņā un runā no turienes. LU esam novērojuši, ka pirmkursnieki ļoti bieži arī nevēlas darboties grupās, nespēj veikt komandas darbu. Students prezentāciju sagatavo, bet viens, kaut arī uzdevums bijis dots kā grupas darbs. Taču galvenās grūtības sagādā laika plānošana,» stāsta I. Margēviča-Grīnberga.
Prot atrast, bet ne analizēt
Lielākoties augstskolās jau pirmā gada noslēgumā jāraksta studiju darbs - pētījums par kādu tēmu. Protams, šo darbu vada pasniedzējs, bet tas ir apliecinājums studenta spējai pētīt patstāvīgi un apstiprināt savu viedokli. 1. kursa sākumā studentiem vēl ir grūti patstāvīgi izvēlēties pētījuma problēmu, informācijas avotus. Sevišķas problēmas sagādā darbs ar lielu informācijas apjomu, jaunieši labi prot atrast nepieciešamo, bet grūtības sagādā strukturēšana un analizēšana. Tiesa, ja viss rit veiksmīgi, ar laiku arvien paplašinās viņu pašu pieteikto pētījuma problēmu, atrasto un apgūto avotu, pētījuma metožu un priekšlikumu skaits, pieaug spēja diskutēt. Iemaņas veikt pētnieciskus darbus skolēni jau vidusskolas laikā var iegūt, iesaistoties t. s. ZPD rakstīšanā, jo spējas argumentēt, izmantot informācijas avotus un izvērtēt to uzticamību vēlāk ļoti vajadzēs studējot.
«Soft skills jeb «mīkstās» prasmes, piemēram, sadarbības prasme, efektīvas komunikācijas prasme, elastīgums, lielā mērā izriet no jaunieša personīgajām īpašībām, bet, protams, tās arī var trenēt. Skolā būtu svarīgi trenēt plānošanas un organizēšanas prasmi, proaktīvas pieejas prasmi, sadarbības prasmi. Studentam kopš pirmās studiju dienas jāspēj plānot savu laiku, strādāt regulāri, paredzēt spējas un lemt, lai nav kā anekdotē, kurā students nevar izlemt, ko darīt, un met gaisā monētu: ja nokritīs uz ģerboņa pusi - iešu dzert alu, ja nokritīs uz cipara pusi - spēlēšu datorspēles, ja paliks stāvam uz maliņas - iešu uz klubu, ja paliks gaisā karājamies - studēšu uzdoto. Jau skolas vecumā jāizprot, ka nepadarīti darbi ir bīstami,» uzsver A. Pētersons.
Arī ģimenes līdzdalība
Skolu pedagogi ir vienisprātis - mācīšanās skolā un augstskolā atšķiras, bet tas, vai izdosies skolēnam iemācīt mācīties, ne vienmēr ir atkarīgs no skolas. Liela nozīme ir paša jaunieša motivācijai, ģimenes līdzdalībai un iespējām interesējošos mācību priekšmetus apgūt augstākā līmenī, vienlaikus nekaitējot sekmēm citās jomās. Skola var dot vidi, kur šos aspektus realizēt, uzskata Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors Artūrs Skrastiņš - jo agrāk tas notiek, jo veiksmīgāk skolēns apgūs patstāvīgas mācīšanās prasmes. «Mūsu skolā jau 5.-7. klasēs matemātikas, dabaszinību un tehnoloģiju blokā izstrādājām sistēmu, ka vienā stundā mācām tikai kāda priekšmeta teoriju, bet otrā dalām klasi grupās un dodam iespēju strādāt praktiski. Mērīt, svērt, liet, dedzināt - veikt eksperimentus. Izvirzīt hipotēzi un izdomāt metodes, ar kādām to pārbaudīt, novērtēt. Protams, skolēniem šajā procesā līdzās ir skolotājs un laborants, bet bērniem jāstrādā pašiem, jāmeklē informācija un praktiski jādarbojas. Tā viņi gan izprot, kā strādāt laboratorijā, gan redz, kā apgūtās formulas, teorija darbojas dzīvē, cik laika un darba prasa rezultāta sasniegšana,» stāsta A. Skrastiņš un teic - galvenais ir veidot skolēnos izpratni, nevis likt iekalt un nekritiski atkārtot kādu shēmu.
Rīgas 45. vidusskolas direktors Tālis Veismanis novērojis, ka ļoti svarīga ir skolas un vecāku sadarbība, diemžēl daudz ir bērnu, kuri neaug harmoniskās ģimenēs, kuru vecāki ir ļoti aizņemti darbā un nevar pievērst bērnam gana daudz uzmanības, lai atbalstītu mācībās un vispusīgi attīstītu. «Tas, cik motivēts mācīties, patstāvīgi strādāt un uzņemties atbildību būs skolēns, lielā mērā atkarīgs no vērtībām, kādas valda ģimenē un sabiedrībā kopumā. Mūsu skolā ir mūzikas novirziens, un, lai gūtu panākumus, galvenais ir sistemātisks darbs, taču skolēniem jājūt atbalsts un jēga tam, ko viņi dara,» domā T. Veismanis. Ir jāapgūst daudz mācību priekšmetu, arī ikdienā no citiem avotiem skolēnus sasniedz milzum daudz dažādas informācijas, kas ir gan pluss, gan mīnuss, jo bieži defokusē, radot apjukumu - kas tad ir prioritāte. «Uzskatu, skolēni būtu motivētāki un labāk sagatavoti izvēlētajam studiju virzienam, ja viņiem skolas laikā būtu lielākas iespējas izvēlēties sevi interesējošos priekšmetus, nevis tērēt enerģiju, vienlīdz intensīvi mācoties teju visu. Daudzi mācās to, kas viņus neinteresē, tikai lai maksimāli labi nokārtotu eksāmenus un saglabātu augstu vidējo atzīmi,» piebilst direktors. Viņaprāt, daudz kas izglītības kvalitātē arī ir atkarīgs no nozares politikas, kurā daudz kas notiek haotiski un pretrunīgi. Cieš skolēni.
Motivācijas jautājums
«Es uzskatu - jebkurš skolēns, kurš mācās sistemātiski un centīgi, jebkurā mācību priekšmetā var dabūt atzīmi 7, pat matemātikā. Ja bērnam matemātikā ir knaps 4 vai pat mazāk, kaut vēsturē vai literatūrā viņam ir 8 un 9, pilnīgi skaidrs, ka pie vainas ir nevis matemātiskās domāšanas trūkums, bet gan neprasme regulāri un atbildīgi mācīties. Ir jāpilda mājasdarbi, regulāri jāseko līdzi jaunas vielas apguvei un esošo zināšanu nostiprināšanai. Un tas jau ir motivācijas jautājums,» uzskata A. Skrastiņš.
Viņš stāsta, ka Valmieras Valsts ģimnāzijas vidusskolas klasēs nav obligāti pildīt mājasdarbus, ja ieskaites tiek nokārtotas labi vai ļoti labi, bet, tiklīdz kaut kas sāk buksēt, ir skaidrs, ka ar skolēna paša atbildību kaut kas nav kārtībā - tad mājasdarbiem kā procesa kontroles mehānismam jābūt regulāri. «Katrs mācību priekšmets kalpo kādas smadzeņu daļas attīstīšanai, un arī matemātiķim jāprot pareizrakstība! Uzskatu, ka jau līdz pamatskolas beigām skolēni apjauš, kas viņiem padodas labāk, taču nedrīkst atstāt novārtā arī citus priekšmetus,» uzskata A. Skrastiņš. Viņaprāt, galvenais ir mērķi, motivācija un, noformulējot interešu jomu, fokusēšanās uz nākotnē svarīgo mācību priekšmetu papildu apguvi, vienlaikus attīstoties par personību ar plašu redzesloku. Liela nozīme ir arī dalībai ārpusklases pasākumos - tas attīsta prasmi sadarboties, domāt radoši, organizēt un komunicēt.