12. oktobrī tiks paziņotas jaunās Eiropas lauksaimniecības budžeta līnijas, kas izsauc lauksaimnieku protestus. Arī Latvijas lauksaimnieki tajās piedalīsies, jo tieši Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākos tiešos atbalsta maksājumus Eiropas Savienībā, bet jaunajā budžetā Latvijas zemniekiem atkal ir paredzēti vismazākie tiešie maksājumi visā Eiropā. Tiešie maksājumi mūsu lauksaimniekiem ir ļoti būtiski, lai varētu izdzīvot smagas konkurences apstākļos. Ja mēs salīdzinām tiešos atbalsta maksājumus, kurus saņem Latvijas zemnieki un Grieķijas zemnieki, tad mēs neesam konkurētspējīgi nevienā virzienā.
Salīdziniet, lūdzu, cik tiešos lauksaimniecības atbalsta maksājumus saņem grieķis un cik latvietis?
Grieķijas atbalsta maksājums ir 600 eiro jeb 420 latu par hektāru, Latvijai tie ir 75 eiro jeb 52 lati, bet 2013. gadā ir paredzēti 96 eiro jeb 67 lati par hektāru. Grieķijas zemnieks tātad šodien saņem astoņas reizes lielākus tiešos atbalsta maksājumus nekā Latvijas zemnieks. Vidējais atbalsta maksājums Eiropā ir 266 eiro jeb 186 lati par hektāru - arī tas ir trīsarpus reižu lielāks, nekā saņemam mēs. Vistrakākais, ka Eiropas prasības jau visiem ir vienādas - tās 100% attiecas gan uz Latvijas zemnieku, gan uz Grieķijas zemnieku, kurš saņem nesalīdzināmi lielāku Eiropas naudu.
Kādēļ Eiropas prasības jūs saucat par vistrakāko?
Vissāpīgākais mūsu mazajiem zemniekiem pašlaik ir jautājums par mēslu krātuvēm, kuras ir obligāti jāizbūvē līdz 2014. gadam. Šāda mēslu krātuve maksā aptuveni 70 tūkstošus latu - tas mūsu mazajam zemniekam ir nepaceļams smagums. Mazai piensaimniecībai to nav iespējams atpelnīt, ja nebūs pietiekama valsts atbalsta. Tad zemniekam ir jāmaina darbības sfēra tāpēc, ka izpildīt ES prasības nav iespējams.
Šāda netaisnība pret Latvijas zemnieku, salīdzinot ar citiem Eiropas zemniekiem, pastāv jau labu laiku. Kāpēc Latvijas zemnieki ir tik klusi, kāpēc neprotestē?
Tāpēc ka iepriekšējais atbalsta maksājums ir vēsturiskais atbalsta maksājums, ar kuru mēs iegājām Eiropas Savienībā. Tas nebija kārtībā jau no paša sākuma. Tagad mēs prasām atcelt šos vēsturiskos maksājumus, jo arī mūsu kopprodukts ir izmainījies. Mēs cīnāmies par 200 latiem uz hektāru, jo mēs domājam, ka tad varēsim sasparoties un kaut ko paveikt. Un tāpēc būs šīs plašās protesta akcijas. Latvijas lauksaimnieku organizācijas apvienojas cīņai, lai sasniegtu šo mērķi.
Ko konkrēti jūs cerat sasniegt ar protesta akcijām?
200 latu par hektāru - tā ir mūsu prasība, un tas ir pats mazākais, kas būtu vajadzīgs. Šo prasību atbalsta gan Latvijas Zemkopības ministrija, gan Latvijas parlamentārieši - Sandra Kalniete īpaši, bet arī Alfrēds Rubiks atbalsta. Diemžēl jaunajā Eiropas budžeta projektā parādās, ka mums būs tikai 67 lati cerēto 200 latu vietā. Tas ir stipri par maz. Ar to nav iespējams izdzīvot. Tāpēc rīkosim akcijas, lai visa Eiropa zinātu, ka mēs gribam saimniekot savā zemē.
Vai bez tiešajiem maksājumiem ir vēl kāda prasība, ko izvirza Latvijas zemnieki?
Tieši maksājumi ir galvenā problēma. Ja tie ir pietiekami, tad mēs varam uzelpot, tad varam domāt par attīstību, ja tie nav pietiekami, mēs lēnām ejam bojā. Mēs esam pašā apakšā - igauņiem un lietuviešiem ir labāka situācija. Sāpīgs jautājums ir arī Latvijas nodokļu sistēma. Visur Eiropā ir stipri mazāks PVN pārtikai. Tieši tas ir svarīgs, jo izraisa cenas kāpumu Latvijā. Degvielas, gāzes izmaksas stipri sadārdzina mūsu produkciju. Dzīve un sadzīve kopumā Latvijas zemniekam ir grūtāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Teica, ka birokrātiju it kā samazinās. Mēs tikai jūtam, ka tā paliek arvien smagāka.
Cik laika zemniekam aizņem pārskatu rakstīšana valdībai?
Mazajam zemniekam, kurš praktiski ir «viss vienā», tas ir ļoti smagi. Viņam ir jābūt tik attīstītam, ka jāpārzina ne tikai lauksaimniecība un sava praktiskā saimniekošana, bet arī finanšu uzskaite un grāmatvedība. Tā vēl ir mazākā nelaime. Viņam ir jāpieņem visu pārbaudošo institūciju vizītes, kas ir ne tikai darbietilpīgi, bet arī laikietilpīgi un emocionāli ļoti smagi.
Kādēļ ierēdņu vizītes ir emocionāli smagas zemniekam?
Cilvēks ir aizņemts savā tiešajā saimniekošanā. Kling klang - esam klāt. Tas ir nervozi, turklāt nāk dažādas institūcijas, kas pārbauda vienu tēmu. Tās nāk katra savā laikā - tas nav patīkami. Jums jāatbrauc padzīvoties pie zemnieka kā ēnu dienās, tad redzēsiet, kā viss tas notiek. Žurnālista ēna zemnieku saimniecībā, kaut kas tāds vēl nav piedzīvots.
Vai mūsu Zemkopības ministrija dara visu, lai Latvija saņemtu taisnīgus tiešmaksājumus?
Tieši šajā jautājumā, domāju, dara ļoti daudz. Zemkopības ministrija konsultējas ar lauksaimnieku organizācijām un tiešām ļoti daudz dara.
Vai zemnieku akcijās varēs iesaistīties arī pilsētnieki?
Ne tikai zemniekiem ir jāprotestē, bet arī pilsētniekiem mūs jāatbalsta - ar klātbūtni. Pilsētnieki, vēliet mums veiksmi un atbalstiet mūs! Akcijas notiks Rīgā. Laukos jau mūs neviens neieraudzīs - mēs visu laiku esam laukos. Ja mēs panākam vienādu izlīdzināto tiešmaksājumu visām Eiropas valstīm, tad mēs varam konkurēt, neskatoties uz to, ka mums ir ziema, bet citur novāc trīs ražas gadā.
Ja neizdodas panākt Latvijai labvēlīgu risinājumu, ko tad darīt?
Ko darīsim - nenošausimies jau. Strādāsim tālāk, bet tas būs ļoti smagi - daudzi bankrotēs. Daudzas Latvijas saimniecības vienkārši likvidēsies.