Literāri muzikāls vakars
Dzejnieka jaunāko veikumu skaņu krāsās ir tērpis viņa ilggadējais radošais domubiedrs, komponists Raimonds Pauls. Viņš būs arī šīs programmas pirmatskaņotājs, muzicējot kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu mūzikas namā Daile 1. un 2. aprīlī plkst. 19. Vienlaikus klajā nācis un turpat jau būs nopērkams arī šīs programmas iemūžinājums kompaktdiskā.
Jānis Peters, Raimonds Pauls un Zigfrīds Muktupāvels šo notikumu nesauc ne par koncertu, ne izrādi. Viņi to nosaukuši - radošs sarīkojums. Skatītājiem tiks piedāvāts piecpadsmit jaunu dziesmu cikls, kas komponēts ar Jāņa Petera dzeju: viens pie klavierēm, otrs - ar vijoli un balsi, trešs - ar baltu papīru. Muktupāvels ne tikai dziedās un spēlēs, bet arī lasīs dzeju. «Tas ir kas pilnīgi jauns manā dzīvē, un tas mani vienkārši dzen izmisumā. Kā iznāks - nezinu. Lasīšu, un viss,» viņš neslēpj satraukumu. Uzdevums ir pamatīgs, jo līdzās piecpadsmit dziesmām programmā iekļauti tikpat daudz dzeju lasījumu. Ir arī instrumentāli skaņdarbi.
«Kādreiz, septiņdesmitajos gados, bija ļoti populāri literāri muzikālie vakari. Tie bija veltīti dzejniekiem, piemēram, Imantam Ziedonim, Ojāram Vācietim, Mārim Čaklajam. Tajos dzeja bija pirmajā vietā. Kāds arī kaut ko piespēlēja vai nodziedāja, tomēr tie bija tieši dzejas vakari. Tie bija ļoti populāri, tolaik publika kultūras namu Mazā ģilde gāza riņķī. Gribējās izveidot kaut ko līdzīgu, jo Jānis ir to pelnījis.» Raimonds Pauls uzsver, ka Jānim Peteram šajā programmā ir vadošā loma. Turklāt visi dzejoļi ir jauni.
Personiski. Intīmi
«Tie ir ļoti personiski dzejoļi gan pašam Peteram, gan ļoti personiska attieksme Raimondam Paulam, bet es varu teikt, ka ļoti personīgi runāju šos dzejoļus. Intīmi, kamerstilā,» atklāj Zigfrīds Muktupāvels. «Tradicionāli, kā jau Paulam, te gan jau būs divi vai trīs «grāvēji», šīs dziesmas dzīvos dažādās formās un sastāvos. Tomēr es visu šo programmu uztveru kā veselumu. Kopumā šī ir lirika, te nav sarežģītu dzejas formu,» stāsta Zigfrīds Muktupāvels. Viņš saka tieši un ar sajūsmu: «Tas ir labākais, kas manā mūžā ar mani ir noticis.»
«Mēģināsim uzstāties kamerstilā, divatā. Kā šādi uz skatuves jūtos? Es kādreiz padomju laikā uzvarēju filharmonijas konkursā uz koncertmeistara vietu. Toreiz dabūju pirmo vietu. Tagad nu atceros, ka esmu koncertmeistars, kā konservatorijā mācījos pie profesora Hermaņa Brauna un spēlēju brīnišķīgu mūziku. Un tagad esmu Zigfrīda Muktupāvela koncertmeistars, pavadītājs. Pirmo reizi viens pats - sirms cilvēks gados pie klavierēm, un nekādu bungu,» stāsta Raimonds Pauls. Un piebilst sev raksturīgajā, ironiskajā stilā: «Centīšos viņam netraucēt, lai viņš nesajauc meldiņu.»
Tas tomēr nekavēšot maestro pavadījumus katru reizi spēlēt savādāk: «Es to daru spēlēdamies. Muktupāvels jau arī vienādi nedzied.»
Dzeja, nevis lēti pantiņi
«Tā ir dzeja. Tie nav lēti pantiņi, tā ir dzeja, ar dziļu jēgu un filozofiju. Viņš ir meistars. Mēs jau kopš 70. gadiem daudz esam darījuši kopā. Kad paklausos Garšvielu songu no mūzikas izrādei Šerloks Holmss, tur ir pravietiski vārdi: «Kam nafta piederēs, tam visa pasaule piederēs,» atgādina Raimonds Pauls. Protams, viscildinātākais abu kopīgais veikums ir himniskais Dziesmu svētku hits Manai dzimtenei - vēl nāks piektais gads... Viena no latviešu spēka dziesmām. Pēdējā laikā Jānis Peters šad tad iedevis Paulam pa jaunradītam dzejolim.
«Viņš nemaz necerēja, ka varētu tapt kāda koncertprogramma, un bija diezgan pārsteigts, kad mēs te sākām mēģināt,» nosaka Raimonds Pauls. Jauno veikumu viņš sauc par ļoti nopietnu klasisku darbu: «Nekādu šlāgeru tur nebūs, nekādu popmūzikas ritmu. Vakars būs kaut kas starp klasisko un aktieru dziedāšanu. Savā laikā mēs par to drusciņ vīpsnājām, bet paklausieties šodien Harija Spanovska ierakstus. Kaut kāds kaifs tur ir iekšā. Tagad uz viņa iedziedāto ir uztaisīta deja, bet man tas neiet kopā, es šo jauno versiju nevaru klausīties,» komponists atzīstas. Bet, sēžoties pie klavierēm, tikai nosaka: «Paskatīsimies, kā mums ies.»