Lai gan pavasara pirmajā pusē vērotajam naftas cenas pieaugumam pasaulē vajadzētu signalizēt arī par inflācijas pieaugumu, ir noticis tieši pretējais. Melnā zelta tirgus tendenču rezultātā notikušais degvielas sadārdzinājums nav spējis apturēt jau ieilgušo patēriņa cenu kritumu Latvijā, un, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pagājušais mēnesis Latvijas iedzīvotājam vainagojies ar 0,8% gada deflāciju. Tas ir jauns augstākais deflācijas punkts kopš 2010. gada vidus, kad patēriņa cenu samazināšanās bija saistīta ar finanšu krīzi. Tas, cik tuvu krīzei esam patlaban, ir visai diskutabls jautājums, jo viens faktoru virknējums liecina par labu tam, lai mūsu valsts ekonomiskā izaugsme paātrinātos, kamēr cits signalizē par pavisam pretēju notikumu attīstību.
Šobrīd izskatās, ka viens no pasaules finanšu tirgu, ekonomikas stāvokļa un nākotnes prognožu indikatoriem ir naftas tirgus. Kad janvāra beigās pie pēdējo «padsmit» gadu cenas antirekordiem melnā zelta pircēji sasparojās, uzlabojās arī kopējais mikroklimats pasaules finanšu tirgū, augot pārliecībai, ka tautsaimniecība varētu aktivizēties. Laikā no janvāra beigām līdz aprīļa beigām naftas cena pieauga vairāk nekā par 70%, taču patlaban jau aptuveni divas nedēļas cenas izaugsmē iestājusies pauze un izmaiņas ir tendētas pretējā virzienā. Tas daudziem var likt atviegloti nopūsties, jo mazina iespējamību, ka degvielas cenas vai maksa par siltumenerģiju nākamajā apkures sezonā varētu palielināties. Tas būtu labi arī Latvijas ekonomikai, jo ietaupīto naudu ļautu iztērēt citur.
Vienlaikus ir arī ne tik labvēlīgi signāli, jo cenas krītas arī citās preču grupās, kas nozīmē mazākus ieņēmumus. Proti, aizvien izteiktāk redzams, ka ekonomiku sākotnēji pozitīvi ietekmējošais naftas cenas kritums veicinājis vispārējas deflācijas spirāles iegriešanos, tādējādi, piemēram, rūpniecības uzņēmumu produkcijas cenas samazinās un gadījumā, ja realizāciju neizdodas būtiski palielināt, gala rezultāts ir ieņēmumu un peļņas samazināšanās ar mazāku nepieciešamību pēc jauniem investīciju projektiem un darbarokām, līdz ar to mazinoties cerībām par labklājības pieaugumu. Tādējādi iepriekšējais naftas cenas samazinājums un ar to saistītā inflācijas izzušana lielā mērā ir norāde uz pieprasījuma trūkumu un ar to saistītajām ekonomiskajām problēmām, ko apliecina arī eksporta apjomu mazināšanās. Šobrīd ir visai maz cerību, ka pieprasījums tuvākajā laikā būtiski mainīsies, tāpēc ir pamats izteikt pieņēmumu, ka deflācija uzņems apgriezienus un uz labklājības palielināšanos cerību ir maz.