Ievietojot kādu atziņu kategorijā «tas tāpat visiem zināms», tas nenozīmē, ka tādēļ šī atziņa kļūst mazāk patiesa... Piemēram, «ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts». Nav pamata apšaubīt, ka cilvēku, kuri savulaik izstrādāja Satversmes preambulu un panāca tās pieņemšanu, nodomi bija labi. Daži gan sprieda, ka grūti būs vajadzības gadījumā saprotami definēt, kas tieši ir kristīgās vērtības vai latviskā dzīvesziņa, tomēr mierinājums bija tāds, ka diez vai šāda vajadzība radīsies. Izrādās, rodas gan, un rodas arī problēmas.
Žurnāla Rīgas Laiks šā gada novembra numurā iztaujāts Valsts prezidents. Uz jautājumu, vai Latvijas krievam piemīt latviskā dzīvesziņa, Vējonis atbild: «Nu, viņi tomēr vairāk vērsti uz savām tradīcijām.» Nekas traks - šī preambulas sadaļa tātad uz Latvijas krieviem (acīmredzot arī visiem nelatviešiem Latvijā) neattiecas, toties paliek taču virkne citu preambulā minēto vērtību, kas viņiem varētu būt svarīgas. Tā teikt, izsprukām no slidenas tēmas. Intervētāji diemžēl neliekas mierā un taujā, kas vispār, Vējoņaprāt, ir «latviskā dzīvesziņa». Prezidents neapjūk un min to, ka indivīds izjūt īpašu tuvību ar dabu. Vienīgā ķeza ir tā, ka ļoti viegli var iedomāties situāciju, kad ne tikai Latvijas latvieši apgalvo, ka ļoti mīl dabu. Tātad šiem cittautiešiem ir latviskā dzīvesziņa? Vai tomēr viņi dabu mīl kaut kā atšķirīgi? Un kā šis atšķirīgums izpaužas?
Turklāt jāuzsver, ka neko muļķīgu vai skandalozu Vējonis nepateica. Un neliekas arī, ka jautātāji vēlējās viņu speciāli «iegāzt». Vienkārši problēma ir tā - ja mēs likumdošanā vai augstāko amatpersonu retorikā iekļaujam jēdzienus, kurus īsti nespējam izskaidrot vai kuri a priori ir ļoti dažādi traktējami, mēs paši uzprasāmies uz nepatikšanām. (Te jāpiezīmē, ka Vējonis prasmīgi izmanevrēja no šī intervijas tematiskā bloka riskantākas sadaļas - vai ASV dzimušajam afroamerikānim, kurš dzīvo Latvijā, ir precējies ar latvieti un dzied vietējā korī, piemīt «latviskā dzīvesziņa»? Par to sarunātajam, ja tas būtu dažādi traktējams, varētu būt krietni lielāka rezonanse...)
Intervijā arī atklājas, ka prezidenta publiskās piezīmes par hidžāba un burku nēsāšanas Latvijā pieļaujamību bijusi tāda kā provokācija, lai sabiedrība šādu šo tēmu apspriestu. Var, protams, tēmu aktualizēt arī šādi, tomēr tobrīd, kad Vējonis par burkām pateica to, ko nu viņš pateica, daudzi šādu kontekstu «nenolasīja», un daļai publikas bija iemesls apspriest viņa teikto kā valsts augstākās amatpersonas (tātad zināmā mērā varas vispār) nostāju.
Arī tā, protams, ir banalitāte, un tomēr - ar vārdiem (rakstītiem, izrunātiem) jārīkojas uzmanīgi.