Māsu Skridu meistarība ir vispusīga: viņas spēlē gan solo, gan kameransambļos. Atmodinājušas klausītāju maņas ar V. A. Mocarta klaviersonāti, viņas turpināja ar F. Mendelszona Fa mažora vijoļsonātes romantismu saliedētā un radoši brīvā ansamblī, kura virsvērtība ir dombiedrīgā saskaņa, gan katras atsevišķais tonis un patiesā intonācija. Tomēr galvenais vēl tikai sekoja.
Redzot, ka programma vedīs uz vienu no visdrūmākajiem, eksistenciāli skarbākajiem S. Prokofjeva kamermūzikas opusiem, pirmā doma: kāds risks! Vai aizejošās vasaras baudītājiem Siguldā nebūs par smagu? Komponists savu pirmo, fa minora sonāti (op. 80) rakstīja astoņus gadus (sāka 1938. gadā, bet pabeidza 1946. gadā). Toni jau sākumā uzdod arhetipiskais sēru marša ritms ar sausi čabošām vijoļu pasāžām, kas autoram asociējušās ar rudens vēju kapsētā (sonātes daļas skanēja arī autora bērēs). Tās atgriežas arī virtuozajā, šķietami priecīgajā, virtuozajā finālā. Un tad vēl velnišķīgais, groteskais skerco (2. daļa Allegro brusco) - baisi destruktīva, agresīva realitāte iepretim liriskā varoņa iekšējai pasaulei, ko tik trauslu un neaizsargātu Baiba Skride izloloja 3. daļas melodiskajā monologā. Savukārt agresīvajā skaņutelpā uzrunāja tik nežēlīgs, dzelžaini robusts spēks, ka pat jābrīnās, ka Stainway klavieres šo slodzi iztur, bet Baiba spēlē Gidona Krēmera vijoli, kas slavena ar maigo skaņu un dvēseli. Eksistenciālās sonātes slaveno pirmatskaņotāju Dāvida Oistraha un Ļeva Oborina sniegums autoram šķitis par vāju: jāspēlē tā, lai klausītājs izbīlī pielēktu kājās - tas taču ir vājprāts! Tagad viņš būtu apmierināts.
Atklājums bija impresionistiskā, erotiski jutekliskā Roksanas dziesma no poļu XX gs. sākuma klasiķa Karola Šimanovska operas Karalis Rodžers. Vijolei un klavierēm vijīgo austrumniecisko dziedājumu pārlicis Šimanovska draugs izcilais vijolnieks Pauls Kohaņskis. Žēl, ka programmiņā trūka anotāciju, jo mums svešā opera ar Jaroslava Ivaškeviča libretu ir viena no visoriģinālākajām XX gs. mūzikas drāmām. Darbība risinās XII gs. Sicīlijā, Palermo, katedrālē, karaļpilī un nakts tumsas klātā antīkā amfiteātrī kā mistisks, simbolisks un juteklisks apziņas pārtapšanas rituāls sapņa realitātē. Valdnieka sieva Roksana, kuru Skrides portretēja austrumnieciski plastisku, ilgpilni maigu, kopā ar citiem seko valdzinošā gana, mīlas sludinātāja neatvairāmajam saucienam. Beidzot pat nežēlīgais karalis izrauj sev no krūtīm nocietināto sirdi, ko upurē uzlecošajai saulei. Kolorītajā vēstījumā valdzināja noslēpums. Izcili! Mākslinieces arī pierādīja, cik organiski J. Vītola Romance iederas Eiropas nacionālromantiskajā kultūras mantojumā. Populārā, ugunīgā J. Brāmsa Ungāru deja fascinēja ar temperamentīgajiem, «etniskajiem» štrihiem.