Jau šobrīd neaktīva ir arī izdevuma elektroniskā versija, tajā nav publicētas jaunākās ziņas, nav arī nekādas informācijas par to, ka laikraksts vairs neiznāks. Taču Novadnieks nav vienīgais, ar kuru notiek pārmaiņas. Divi reģionālie laikraksti, kurus izdod SIA RPD, jau no jūnija beigām iznāks tikai reizi nedēļā, un iespējams, ka retāk varētu iznākt arī citi reģionālie laikraksti.
Galvenais iemesls ir visu pakalpojumu sadārdzināšanās, Dienai atzīst T. Elste. Bezdarba un iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ sarucis arī abonentu skaits, Preiļos vairs gandrīz nav arī valsts iestāžu filiāļu, toties elektrības, degvielas izmaksas un atalgojums pakāpeniski aug. Kopš Latvijas pasts vairs nešķiro presi Preiļos, no Rēzeknes tipogrāfijas avīzes ved uz Daugavpili, kur sašķiro un tikai tad pasta mašīnā ved uz Preiļiem. Sadilis arī reklāmas tirgus, bet ar abonentu naudu iztikt nevar. T. Elste nepiekrīt, ka pašvaldību informatīvie izdevumi traucētu avīzes izdošanai, taču nav vairs spēka cīnīties ar valsts politikas sekām.
Meklējot atšķirīgus piemērus, Diena sazinājās ar Cēsu laikraksta Druva izdevēju. SIA Cēsu Druva valdes priekšsēdētāja Andra Gaņģe stāsta, ka laikraksts joprojām iznāk četras reizes nedēļā, taču viņa baidoties apgalvot, ka arī nākamgad tā būs - jāredz pirmā pusgada rezultāti. «Mainās lasīšanas paradumi un informācijas iegūšanas veids. Mainās cilvēku dzīvesveids, daudzi strādā Rīgā un mazāk interesējas, kas notiek dzīvesvietā. Daudz informācijas ir arī pašvaldību portālos un drukātajos izdevumos, ko gan par nopietniem konkurentiem nevar saukt. Tomēr, ja cilvēkam vajag tikai utilitāro ziņu, cikos kas notiek, viņam vairāk nevajag,» spriež A. Gaņģe.
Lasīšanas paradumus izmainījusi arī reģionālā reforma - kādreiz laikrakstu lasīja visā Cēsu rajonā, tagad tā teritorijā ir astoņi novadi, un to iedzīvotājiem ir savas intereses - tā daudzus Līgatnē vairāk interesējot Sigulda, savukārt daļa Piebalgas iedzīvotāju skatoties uz Madonas pusi. «Pagaidām nevaru teikt, ka mēs būtu kritiskā situācijā, bet to ļoti ietekmē reklāmas samazināšanās. Pret tā dēvētajiem labajiem gadiem - pat uz pusi,» atzīst A. Gaņģe. Viņa gan norāda, ka abonentu skaits samazinās pamazām jau kopš 90. gadu beigām un nav iemesla apgalvot, ka pēdējos gados šī tendence būtu straujāka.
Nesen par apņēmību jau no jūnija beigām pāriet uz nedēļas laikraksta formātu laikrakstiem Kursas Laiks un Zemgales Ziņas paziņoja SIA RPD, kas izdod reģionālos laikrakstus arī citviet Latvijā, piemēram, Valkā, Aizkrauklē, Alūksnē, Ogrē un citur. Latvijas pasts informēja, ka Zemgales Ziņas un Kursas Laiks, ko klienti abonējuši kopā ar pielikumiem, tiks izdoti ceturtdienās ar pielikumu TV Diena un žurnālu Dzīvespriekam, kurš tāpat kā iepriekš iznāks reizi mēnesī. Abonēšanas cenas minētajiem izdevumiem līdz ar izmaiņām to periodiskumā nemainās.
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš Dienai skaidro, ka izdevējam ir jāizšķiras par diviem biznesa modeļiem - ikdienas vai nedēļas avīzi. Situācijā, kad dienas laikrakstiem abonentu skaits turpina kristies, nedēļas laikrakstu rādītāji ir salīdzinoši labi. Turklāt plānots, ka divi minētie laikraksti būs samērā biezi - kopā ar 12 lappušu biezo TV programmu šiem izdevumiem būs 44 lappuses. Salīdzinot ar pašreizējo laikrakstu apjomu, Zemgales Ziņām tas paliek līdzšinējais, bet Kursas Laikam pat nedaudz pieaug, norāda U. Salmiņš. «Nedēļas konceptam raksturīga dziļāka analīze, vietējo notikumu atspoguļojums, vairāk kultūras un izklaides,» norāda izdevējs, piebilstot, ka tas atspoguļo vienīgi patērētāju vajadzību izmaiņas.
U. Salmiņš neslēpj, ka par modeļa maiņu tiek runāts arī ar citu izdevumu redaktoriem, taču nebūs tā, ka visi pāries uz vienu reizi nedēļā. Piemēram, laikraksti Dzirkstele un Ziemeļlatvija, visticamāk, varētu iznākt divas reizes nedēļā. Vaicāts par pašvaldību izdevumu ietekmi uz reģionālo laikrakstu finanšu rādītājiem, U. Salmiņš neslēpj, ka problēmas pastāv. Piemēram, Jelgavas pašvaldības finansējums savam izdevumam ir ievērojams, tajā publicē arī TV programmu, un Zemgales Ziņas šo konkurenci izjūt. Citviet cilvēki samierinās ar mazāku informācijas daudzumu un kvalitāti, lai tikai izdevumu saņemtu par velti.