Biju ceļā uz komandējumu Gruzijā. Svētdienas vakarā braucu uz lidostu, kad saņēmu ziņu no premjerministres. Biju bēdīga. Man šķiet, ka viena no Latvijas bēdām ir bieža valdības maiņa. Tagad arī var just, ka ir paziņots par premjeres demisiju...
Un iestājies atslābums?
Atslābums ministrijā, jā. Jo visi ir satraukušies, gaidot, kas notiks.
Tā droši vien nebūtu, ja līdz ar valdības maiņām nenotiktu arī ierēdņu rotācija.
Ierēdniecībai ir jābūt stabilai, lai nodrošinātu pēctecību. Ir tā sauktā institucionālā atmiņa, vienkāršāk izsakoties, tas nozīmē, ka cilvēki saprot un zina, kas bija vakar darīts un kāpēc, un prot paskaidrot kaut kādu lietu loģiku arī jaunajam ministram, pamatot, kāpēc iesāktais būtu turpināms. Katram jaunam ministram ir nepieciešami tādi kā atbalsta punkti - vismaz daži spēcīgi cilvēki ministrijā, uz kuriem var paļauties. Bet diemžēl nereti arī ierēdņi ir izvēlēti politiski, loģiski, ka tādā gadījumā var būt kāda konfrontācija ar jauno ministru, kurš pārstāv kādu citu politisko spēku.
Dzirdētas runas, ka valdība kritusi nevis Vienotības iekšējo cīņu vai noguruma dēļ, bet saistībā ar pārmaiņām dažās jomās, kur apgrozās liela nauda.
Es pieņemu, ka tas ir viens no iemesliem. Jo objektīvi valdības krišanai šobrīd nav nekādu iemeslu. Prezidentūra veiksmīgi novadīta jau pirms pusgada, budžets, kas nereti ir valdības klupšanas akmens, ir pieņemts, pat ar ļoti sarežģīto un nepatīkamo airBaltic jautājumu kaut kā klupdami krizdami tikām galā.
Kāds jums pašai skats uz nākotni? Domājat, ka varēsiet saglabāt amatu?
Es gribētu turpināt iesākto. Atceros, ka pirms gada, kad kļuvu par ministri, man daži pieredzējuši kolēģi deva padomu, ka Latvijas politikā vajag strādāt lozungos - nevajag rakt dziļi, nevajag uzņemties lielus darbus, kuri prasa vairāk par dažiem mēnešiem, galvenais, lai ir skaisti, lai ir blīkšķis, lai tu vari parādīt sevi pozitīvā gaismā, jo Latvijas politika ir nestabila - tu ātri vari pazaudēt darbu. Es tomēr izvēlējos citu pieeju, jo gribu paveikt vairākas svarīgas lietas, kas prasa ilgāku laiku. Jo vados pēc principa: ja izdarīsi visu, kas tavos spēkos, palīdzība nāks no augšas. Sportā tas ļoti labi darbojas - vienreiz var paveikties, vari uzvarēt, pat nebūdams nopietni sagatavojies, bet vidējā un ilgākā termiņā nopietns darbs un centība attaisnojas.
Arī jūs daudzkārt esat minēta kā iespējamā premjerministre.
Es nesteidzos. Kā jau arī agrāk esmu teikusi, par lielmeistaru vienas dienas laikā nekļūst. Labāk, lai ir loģiska attīstība, nevis steidzies notikumiem pa priekšu un vilies pēc tam vai tevī viļas - kas būtu vēl sliktāk. Latvija, manuprāt, ir pelnījusi gudrus, spēcīgus, apzinīgus politiķus, tādus, kas savu vietu pelnījuši, nevis saņēmuši ļoti lielā avansā. Arī avanss, protams, ir vajadzīgs - tas motivē, jo vienmēr tā sajūta, kad pieņem kādu jaunu amatu, kur tu domā, kā ar to tiksi galā, - tas spēcīgiem cilvēkiem parasti dod papildu enerģiju, un viņi izdara vairāk, nekā būtu normālā situācijā varējuši. Taču es domāju, katram savs laiks. Es, kā jau teicu, gribētu turpināt darbu Ekonomikas ministrijā, jo viens gads ir pārāk īss laiks.
Kas līdz ar valdības krišanu palicis līdz galam nepadarīts?
Aizsāktas daudzas lietas. Viens ir enerģētikas bloks, kur ir gan gāzes tirgus atvēršana, gan elektrības tirgus sakārtošana, veidojot, piemēram, jaunu sistēmu, lai par pieslēgumu būtu jāmaksā atkarībā no tā, cik efektīvi to izmanto. Tad atjaunojamās enerģijas bloks, kur zinām, ka ir pārsubsidēta ražošana, ir jāpabeidz iepriekšējā sistēma un jāveido jauns atbalsta mehānisms. Tāpat būvniecības bloks. Būvniecības birojs ļoti labi ir sācis savu darbu, bet vēl ir jāievieš vairāki principi, sākot ar atbildības centralizāciju, ID karšu ieviešanu būvlaukumos, ēnu ekonomikas samazināšanu būvniecībā, konkurētspējas celšanu, lai mēs labāk varētu plānot valsts pasūtījumus un nozare zinātu uz priekšu, kurā brīdī cik būs daudz darba. Patērētāju tiesību aizsardzībā, manuprāt, šogad daudz paveikts ātro kredītu ierobežošanā, nākamais solis - alternatīvas strīdu risināšanas sistēmas ieviešana, lai cilvēkam nav vairākus gadus jācīnās par savām tiesībām, ja nopircis kvalitātei neatbilstošu produktu vai saņēmis sliktu pakalpojumu. Konkurences padomes stiprināšana - tā strādā ļoti profesionāli, ļoti augstu to vērtēju, bet tai līdz šim nav izdevies izveidot labu dialogu ar uzņēmējiem, pašvaldībām. Tagad cenšamies veidot ciešāku sadarbību, lai Konkurences padomi uztver kā atbalsta, nevis soda mehānismu. Jāturpina darbs arī pie fondu programmām, kas ir mūsu galvenais instruments uzņēmējdarbības atbalstam. Kad sāku šeit strādāt, neviena programma nebija sākta izstrādāt, tikai tagad, gada beigās, sākām tās apstiprināt.
Kur radās aizkavēšanās?
Gan šajā, gan Finanšu ministrijā, gan arī Eiropas Komisijā. Visos trīs līmeņos bija pārāk birokrātiska papīru bīdīšana.
Samazinājāt birokrātiju?
Samazinājām noformējamo dokumentu apjomu, nomainām cilvēkus, kas pazaudējuši motivāciju strādāt uz rezultātu. Latvijā jau gadiem izveidojies prakse, ka Finanšu ministrija grib iejaukties nozaru politikas veidošanā. Piemēram, Ekonomikas ministrijai četrreiz pārjautā, vai ir vajadzīgi kompetenču centri, vai tiešām ir vajadzēti klasteri.
Ar domu, ka uz tā rēķina varētu ietaupīt?
Protams! Ja Ekonomikas ministrija definējusi, ka tas ir svarīgs uzņēmējdarbības atbalsta instruments, kas ļauj ieviest jaunas tehnoloģijas, izstrādāt jaunus produktus sadarbībā starp uzņēmējiem un pētniecības institūtiem, Finanšu ministrijai tas būtu jārespektē un jāatbalsta, palīdzot sakārtot papīrus, lai tam beidzot pieejams arī finansējums, nevis jābombardē ar jautājumiem, vai esat labi padomājuši. Protams, Finanšu ministrija grib iejaukties arī izglītības politikā, diktējot, ka jāsamazina skolotāju skaits, arī veselības jomā, bet tur vismaz jūt kaut kādu robežu, jo ne visu attiecīgajās nozarēs saprot. Ekonomikas ministrijai tādā ziņā ir mazāk paveicies, jo abas ministrijas tuvas un Finanšu ministrijā strādājošajiem šķiet, ka viņi ekonomikas jomu saprot labāk. Bet tas nav pareizi. Varētu salīdzināt - tāpēc vien, ka gan šahu, gan dambreti spēlē uz rūtota galdiņa un šahs šķiet sarežģītāks, jo vairāk dažādu figūru, tas vēl nenozīmē, ka labs šahists var ātri gūt panākumus arī dambretē. Loģiski, ka tā nav. Finanšu ministrija nav eksperts ekonomikas attīstības jautājumos.
Pieminējāt gāzes tirgus atvēršanu Latvijā. Valdības maiņa to neaizkavēs?
Jau kopš 2002. gada vairākkārt bijuši mēģinājumi atvērt tirgu, bet brīžos, kad bijis jāpieņem lēmums, atrasti visādi iemesli, kāpēc atlikt. Domāju, ka šoreiz to paveiksim līdz galam. Pat situācijā, kad valdība atkāpusies. Kaut vēl joprojām ir būtisks risks, ka pat tādā pēdējā stadijā, kad likums ir Saeimā un to tūlīt vajadzētu pieņemt, lai stājas spēkā, visu ūdeni var samaisīt un lēmums var arī nebūt pieņemts.
Saeima šajā situācijā nebūs nogaidoša?
Ir jau nogaidoša. Jau velk garumā, mēģinot atlikt komisijas sēdes, prasot vēlreiz kādu papildu pamatojumu. Tieši tā iemesla dēļ, ka deputāti un atsevišķi gāzes nozares lobiji gaida, kā beigsies valdības maiņa, - šīs enerģiskās ministres varbūt vairs nebūs šajā vietā, tad atkal varēs ko pamainīt.
Saprotu, ka strīdu pamatā ir nevis emocijas - patīk vai nepatīk liberalizācija -, bet gan juridiski strīdi - drīkst attiecīgajā vietā un laikā vai ne?
Latvijas gāze vienmēr ir slēpusies aiz juridiska rakstura draudiem un niansēm, apbārstot deputātus un pārējos politiķus ar sarežģītiem jēdzieniem un pamatojumiem. Blefojot, apzināti runājot sarežģīti, tā, lai nevar saprast...
Saeimas deputāti tik nesaprotoši?
Nav vienkāršs jautājums. Viņi jau visu arī neredz. Ja, piemēram, Kalvītis (Aigars Kalvītis ir a/s Latvijas gāze valdes priekšsēdētājs - red.) paņem Eiropas Komisijas vēstuli, kurā rakstīts, ka gāzes tirgus ir jāatver ne vēlāk kā līdz 2017. gada 3. aprīlim - patiesībā tas būtu jādara šogad decembrī, bet viņi respektē, ka ir privatizācijas līgums, un dod mums šo laiku -, bet, ja no šīs vēstules izlasa vienu teikumu, ka Eiropas Komisija saka, ka ir jārespektē privatizācijas līgums, un tad pieliek savu tekstu klāt, ka tāpēc mēs varam neatvērt tirgu vispār... loģiski, ka deputātiem ir grūti izsekot visiem vārdiem.
Tas, kas cilvēkus satrauc, - vai saistībā ar tirgus liberalizāciju neaugs maksa par gāzi. Jo viena uzņēmuma vietā būs divi, katrs no tiem gribēs pelnīt. Atceramies, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas rēķini auga.
Starp elektrības un gāzes tirgu ir ļoti liela atšķirība. Jo pirms elektrības tirgus atvēršanas valsts daļēji apmaksāja iedzīvotāju un uzņēmēju rēķinus, kompensējot reālās izmaksas. Kad noņēma valsts dotāciju, rēķini ievērojami auga. Gāzes situācijā ir citādi - valsts neko nepiemaksā. Cilvēki par gāzi Latvijā diemžēl maksā vairāk nekā kaimiņvalstīs un tajās Eiropas Savienības valstīs, kurās ir brīvs tirgus šajā jomā un pieejamas alternatīvas piegādes. Pēc Lietuvas piemēra redzam - kamēr bija tikai viens piegādātājs, tas turēja milzu cenu - lietuvieši par gāzi Gazprom maksāja par 20% vairāk nekā mēs Latvijā. Taču, kad sāka strādāt Klaipēdas terminālis un bija pat vēl tikai teorētiskas iespējas alternatīvas gāzes piegādei, Gazprom savu cenu samazināja, un šobrīd lietuvieši maksā par 20% lētāk. Protams, rēķinā, ko saņem patērētājs, ir ne tikai gāze, arī infrastruktūras izmaksas ir svarīgas, tāpat nodokļi. Taču infrastruktūras uzņēmuma pakalpojumu cenas arī turpmāk būs valsts regulētas. Brīva konkurence būs tikai starp gāzes pārdevējiem. Skaidrs - ja būs pieprasījums, mums gāzi pārdos; nevajag baidīt Latvijas sabiedrību, ka tāpēc vien, ka atveram tirgu, mums pēkšņi varētu pārtrūkt piegādes. Protams, kamēr ir monopoltiesības, piegādātājs var uzlikt, kādu cenu grib, un tā ir lielāka, nekā gāze maksā tirgū, bet līdz ar tirgus atvēršanu klientus nevienam neatņem - ja spēs piedāvāt labāku cenu nekā citi, pircēji būs.
Tomēr - vai nav sagaidāmas kādas papildu izmaksas?
Papildu izmaksas būs infrastruktūrai, pieredze rāda, ka tie ir divi trīs procenti. Bet infrastruktūras īpatsvars kopējā tarifā ir samērā neliels - 60% no kopējā tarifa veido gāzes cena. Un, ja gāzes cena krīt, tas kompensē arī tās nelielās papildu izmaksas infrastruktūras daļā. Kaimiņvalstīs šī kopējā loģika strādā, kāpēc gan lai šeit nestrādātu?
Ja gaidāma infrastruktūras nodalīšana, vai nav tā, ka apturēti arī ieguldījumi tās modernizācijā un tas nākotnē būs papildu slogs?
Tā ir. Latvijas gāze pārāk maz ir ieguldījusi infrastruktūrā un arī gribēs lūgt tarifa pieaugumu, lai varētu segt sistēmas uzturēšanas izmaksas. Pēdējos gados ap 200 miljoniem ir ieguldīti Inčukalna krātuves attīstībā, un tajā pašā laikā dividendēs izmaksāti apmēram 300 miljonu - no tā varam redzēt, kāda tā taktika bijusi. Runājot par attīstības projektiem, saprotam, ka būtu labi paplašināt Inčukalna gāzes krātuvi, tam varam piesaistīt arī Eiropas Savienības finansējumu. Eiropas Komisija saprot, ka gāzes krātuve ir stratēģiski svarīgs objekts, ko var izmantot labākas cenas nodrošināšanai, - var nopirkt lielāku apjomu gāzes tad, kad tā tirgū ir lētāka, uzglabāt un izmantot tad, kad cenas kāpj. Monopolists, protams, nav īpaši ieinteresēts šo infrastruktūru izmantot šādā veidā. Eiropa ir ieinteresēta, lai šī krātuve būtu ar lielākām gāzes uzglabāšanas iespējām, bet ir arī pateikts, ka Eiropa neatbalstīs nekādas investīcijas no savas puses, kamēr tirgus nebūs atvērts.
Bet vai ir pilnīga skaidrība, kam tiks krātuve pēc tirgus atvēršanas?
Varbūt atkal dažādi viedokļi ir valstij un Latvijas gāzei, bet mēs sagatavotajā likumā esam nostiprinājuši to ziņu, ka Latvijas valsts ir gāzes krātuves - šīs ģeoloģiskās struktūras - īpašniece. Iekārtas un viss pārējais, kas saistīts ar gāzes krātuves darbību, protams, ir uzņēmuma īpašums.
Īpašumtiesības neizriet no zemes piederības?
Kopumā Civillikumā ir šis princips: kam pieder zeme, tam arī tās dzīles. Bet Enerģētikas likums un Zemes dzīļu likums nosaka, ka Latvijas valsts ir stratēģisko pazemes struktūru īpašniece. Un Inčukalna gāzes krātuve ir stratēģiskā pazemes struktūra. Tā ka šeit darbojas specifisks regulējums. Protams, Latvijas gāze mēģina to apšaubīt, bet mēs pie tā stingri pieturamies. Līdz ar to pēc tirgus atvēršanas uzņēmums, kas nodrošinās pārvadi un uzglabāšanu, iegūs visas tiesības ar krātuvi rīkoties.
Redzam, ka valsts ļoti cenšas tikt vaļā no sev piederošiem uzņēmumiem. Citadele un airBaltic ir spilgtākie piemēri. Cik reāli, ka valsts gribēs kļūt par gāzes infrastruktūras uzņēmuma īpašnieci?
Man šķiet, ka gāzes gadījumā tas būtu prātīgi. Jo valsts būtu vislabākais partneris tiem, kas Latvijā gribētu gāzi tirgot. Mazāk būtu bažu, ka šajā procesā varētu tikt piesaistīts kāds negodprātīgs investors, kura galvenais mērķis būtu tikai pelnīt. Bet ļoti svarīgs jautājums arī, lai mums ir spēcīgs regulators. No tā godprātības un profesionalitātes ļoti lielā mērā būs atkarīgs, kā turpmāk strādās gāzes tirgus. Ministri mainās, politiskie spēki mainās, to nodomi mainās, bet es redzu, ka regulatoram būtu jābūt tam atbalsta punktam, kas notur valsts un patērētāju kanti arī ilgtermiņā.
Ja intereses lielas un viedokļi pretēji, vai nav jāgatavojas tiesu darbam?
Mēs juristus piesaistījām jau jaunā likuma izstrādē. Ir ļoti svarīgi, ka sagatavojamies tādam iespējamam scenārijam. Jo nav jau tik bīstama pati tiesvedība, cik svarīgi ir nodrošināt, ka Latvijas pozīcijas iespējamā tiesvedībā ir stabilas. Ar to mēs samazinām arī tiesvedību risku.