1997. gadā tā divas reizes tika izrādīta Dailes teātrī Regnāra Vaivara režijā. Neaprobežojoties ar cilvēku gaistošajām atmiņām kā šī notikuma projicētājām nākotnē, tūliņ pēc uzveduma tika izdots darba audioieraksts CD, vēl pēc desmit gadiem kļuva pieejams videoieraksts. Vai Kaspara Rolšteina vienpersoniski sarakstītā opera Stokholmas sindroms, kas augusta beigās atkal Regnāra Vaivara režijā tika izrādīta Andrejsalā, laika gaitā varētu iegūt līdzīgu pagātnes leģendas statusu? Vairāku iepriekš izplānotu apstākļu dēļ - jā.
Aigara Ozoliņa scenogrāfija, kurā augstākais estētiskais punkts ir seklumā nokļuvušu zivju izmisuma dejā ierautu cilvēku ķermeņu pilns baseins. Saturs jeb librets, kas paliek miglā tīts, skatoties izrādi, un neatrisina nevienu no jautājumiem arī pēc tā izlasīšanas - dažam labam nepārprotami radās viedoklis, ka autors par viņiem gluži vienkārši ņirgājas kā par aunapierēm, stāstot kaut kādus stāstus par Zviedrijas finansiālo stabilitāti un alkohola deficīta nomākto Padomju Savienības tīņu vidū savulaik aktuālo līmes ostīšanu, kas operā kļuvusi par sabiedrības elites pazīmi. Būtisks ir arī ļoti ierobežotais izrāžu skaits īsā laikā: tātad jāķer mirklis, citādi pēc tam būs jākož pirkstos, ka šī «nozīmīgā vēstures lapaspuse» palaista garām un trūkst jebkuram mūsdienu kultūras pazinējam «obligātā un svarīgā» viedokļa, kāds gan tas Stokholmas sindroms «patiesībā bijis».
Diemžēl K. Rolšteinam kā autoram pietrūkst kādreizējā kompanjona Hardija Lediņa melodiju sacerētāja talanta, jo izrādē nav nevienas tādas dziesmas, ko izcelt un atcerēties uz pārējo fona. Toties pavadījums, gods kam gods, tiek atskaņots dzīvajā - aiz mūziķiem, kuru vidū ar basģitāru darbojas arī Rolšteins, sakrāmēta iespaidīga skaņas pastiprinātāju grēda, kas bliež pa ausīm ne pa jokam. Ironiski šarmanta, kaut arī ne visai oriģināla un pārsteidzoša ir ne vien seksa un apreibināšanās kā galveno dzīves baudīšanas instinktu gaismas celšana priekšā pakaļā (viens no varoņiem nosaukts dažādos laikos aktuālu narkotiku vārdos - Hanka Ketamīns), bet arī norādes uz dažādu laiku mūzikas slavenībām. Piemēram, pavadošās grupas nosaukums Orcestrial Magnetophons in the Dark (new wave klasiķi Orchestrial Manouevres in the Dark) un Aijas Vītoliņas jeb Amber atveidotais tēls Devotchka (tā sauc pazīstamu mūsdienu grupu).
Seno Rolštein on the Beach nevar aizmirst vēl vienas pievienotās vērtības - spilgto, populāro lomu atveidotāju - dēļ. Jau minētie Gobziņš un Aurēlija, Laimis Rācenājs, Vladis Goldbergs un Dzeltenais pastnieks Viesturs Slava, kurš šoreiz tikai ģitārista lomā.
Stokholmas sindromā tādas selebritiju plejādes tautas intereses uzkurināšanai nav, un nāksies pagaidīt, kamēr jaunie uzvedumā iesaistītie aktieri taps par zvaigznēm, jo ar popularitāti var lepoties vien Aija Vītoliņa.
Visbeidzot - nosaukuma saīsinājums līdz pirmajiem burtiem Ievas Rubezes veidotajā logo mūsu politkorektajai sabiedrībai riskanti atgādina fašistiskās Vācijas SS vienību emblēmu. Tomēr vēsture mūsdienās ir tas, kas katram no mums ir galvā, nevis gadiem ilgi nelasītajās grāmatās. Kā pārdomas rosinošs izklaides notikums Stokholmas sindroms darbojas godam.