Seniors spēlē galda tenisu un novusu, vingro, dodas ekskursijās un uz teātri, fotografē. Darbojas Ikšķiles pensionāru biedrībā un ik dienu Ikšķiles Sociālo lietu un veselības pārvaldē ekskursantus iepazīstina ar savu naudas kolekciju. Vēl jau Robertam ir otra - Dziesmu svētku atribūtikas kolekcija. Arī tā ik pa laikam tiek izstādīta. Tāpēc vismaz zālienu piemājas dārzā vasarā pļauj Roberta mazbērni, nevis viņš pats. «Esmu pateicīgs, ka ģimenīte manos vaļaspriekos mani atbalsta, atbrīvo no dārza - man nevajag tik daudz rakt, tik daudz pļaut. Vajadzētu viņiem palīdzēt vairāk,» saka Roberts Kulpe.
Pēc astoņdesmit - pietiek
Dzimis Kalvenē, bērnību Roberts Kulpe pavadījis Aizputē, bet viņa jaunības dienu pilsēta ir Liepāja. «Aizpute bērnībai ir pateicīga pilsēta - tur ir upe, ziemā liels kalns. Vasaras pagāja peldoties, izskraidoties, ziemas - slēpojot, slidinoties. Mammīte bija šuvēja, viņa gribēja, lai iemācos kārtīgu amatu, virzīja uz galdniecību,» stāsta Roberts. Taču jauno cilvēku aizrāvis ceļojošais kino. «Braucām ar zirdziņiem, aparatūru salikām ratos un devāmies ceļā no viena kolhoza uz otru - Cīrava, Dunalka, Pāvilosta, Alsunga. Es tiku par kinomehāniķi. Tajā laikā kino visiem dikti patika, pats biju reģistrējis katru filmu, ko noskatījos - mēnesī sanāca kādas 17 vai 18. Mammai gan ļoti tas nepatika, bažījās, ka iemācīšos smēķēt, dzert, un tad vēl tās balles pēc katra kino. Balles - tas bija mūsu pievilkšanas spēks. Un kinomehāniķiem jau visur bija draugi,» agro jaunību atceras Roberts.
Pirms iesaukts armijā, Liepājā viņš paguvis izmācīties par galdnieku. Pēc dienesta palicis Liepājā, sācis strādāt kara rūpnīcā par galdnieku, drīz kļuvis par meistaru. «Iepazinos ar savu sieviņu, tolaik viņa beidza Liepājas Pedagoģisko institūtu un viņu nozīmēja strādāt uz Ikšķili. Atbraucām, man bija jāmeklē darbs, ko uzreiz arī piedāvāja - kļuvu par meistaru Rīgas 17. profesionāli tehniskajā mākslas mēbeļu vidusskolā, kur nostrādāju 27 gadus - līdz pensijai. Man patīk strādāt ar cilvēkiem,» saka Roberts Kulpe. Taču miera viņam nav bijis - ko lai pensijā sadara? Robertam piedāvāts galdnieka darbiņš Ikšķiles bērnudārzā, viņš, protams, piekritis. «Bērnudārzā nostrādāju vēl 15 gadus. Līmēju, taisīju, laboju visu, ko bērniņiem vajadzēja. Bet pērn vienā brīdī palika kauns - tādam astoņdesmitgadīgam vecim tik ilgi strādāt, kaut arī vēl kāpu kokos un liku strazdu būrīšus,» atzīstas Roberts. Nu viņš ir pilntiesīgs pensionārs.
Lai visi paskatās!
Roberts Kulpe ir aizrautīgs kolekcionārs. Pirmā - naudas kolekcija viņam sākusi veidoties vēl skolas un Liepājas laikos. No jūrniekiem dabūjis dažādas neredzētas naudas zīmes, sācis tās krāt. Pa šiem gadiem izveidojusies apjomīga kolekcija, sākot no cara Nikolaja II un Pirmā pasaules kara naudas zīmēm, beidzot ar mūsdienās pasaulē apgrozībā esošajām. Roberts priecīgs - nupat dēls viņam atvedis Šveices naudiņu: «Re, kā izskatīsies nākotnes nauda, tā ir no polimēra. Tai ir četras reizes garāks mūžs nekā papīra naudai - var locīt, mazgāt, krāsu nemaina.»
Otra kolekcija, kas bijusi izstādīta arī Aizkrauklē, Salaspilī, ir saistīta ar Dziesmu svētku atribūtiku. «Ikšķiles korī esmu dziedājis vismaz 30 gadus. Sākumā kolekcionēju tikai ar dziedāšanas svētkiem saistītas nozīmītes - no katras pilsētas, kur ar kori aizbraucām. Pakāpeniski sāku interesētiem arī par citu koru nozīmītēm, koru materiāliem, Dziesmu svētkiem,» stāsta seniors. 2013. gadā gan no kora viņš aizgājis - «vecums, pietiek, jāiet projām ir laikus». Taču kolekcijā jau bijis daudz vērtīgu eksemplāru. Roberts ķēries klāt tās sistematizēšanai un noformēšanai. Divos gados viņš pats savām rokām izgatavojis 15 naudas un 10 Dziesmu svētku eksponātu vitrīnas. «Man jau mājās darbnīcas nav, tas viss ar fuksīti izzāģēts, ar ēveli izstrādāts. Parasti jau kolekcionāri krāj, krāj, bet negrib savu bagātību parādīt. Es gribu - lai visi paskatās! Koriem it sevišķi interesanti atrast sava kora nozīmīti, atcerēties Dziesmu svētkus un jaunību,» dedzību neslēpj seniors. Viņš rāda: pirmo Dziesmu svētku - 1873. gada grāmatiņa, ceturto, sesto un visu pārējo Dziesmu svētku atribūtika līdz pat mūsdienām. Diriģentu, koristu, tehnisko darbinieku, goda viesu nozīmes. Viena no vērtīgākajām vitrīnām glabā novadu dziesmu un deju svētku simboliku no 1925. līdz 1943. gadam.
Vērtīgās lietiņas Roberts ieguvis kolekcionāru saietos un par tām izdotos līdzekļus nenožēlo. «Tiklīdz ko vērtīgu iegūstu, esmu ļoti priecīgs - man atkal ir kas jauns,» gandarīts ir Roberts. Ar viņa veikumu lepojas arī ģimene - kad pie dēla nāk ciemiņi, Roberts labprāt kolekciju izrāda arī viņa draugiem.
Kā ar vecu mašīnu
Kad pērn gada nogalē Robertam Kulpem pasniegts Ikšķiles novada apbalvojums Goda novadnieks, seniors juties mazliet samulsis: «Šis apbalvojums bija pārsteigums. Jā, ar skolniekiem esmu daudz darbojies, un man tas patīk.» Īstā motivācija bijusi nevis kļūt slavenam, bet atrasties kustībā. «Cilvēkam ir vajadzīga kustība, lai būtu enerģija. Es nevaru uz vietas nostāvēt, man vajag skriet un darīt,» atzīst Roberts. Galda teniss, novuss senioram joprojām palīdz uzturēt sportisko formu. Savulaik Roberts apmeklējis arī peldbaseinu, bet pēdējā laikā ar aktivitātēm mazliet piebremzējis, kaut par veselības problēmām nesūdzas. «Ja kādu dienu jūtos sliktāk, tad nākamajā - atkal labāk. Tas tāpat kā ar vecu mašīnu - drusciņ paremontē un atkal aiziet!» optimistisks ir Roberts. Viņš stāsta, ka arī Ikšķiles pensionāru biedrības sanāksmēs, kur viņš darbojas, neviens par vecumu nečīkst: «Priecājamies par to, ko darām, un prātojam, ko vēl varam labu izdarīt citiem. Dzīvojam tā, lai visiem būtu priecīgi un lai vecumdienas ir gaišas.»