Mazgaņģos virs mājas durvīm pat piestiprināta trolejbusa stūre. Trolejbuss esot Dzintras mūža mīlestība, arī maza nostalģija, jo tagad, kā pati par sevi raksta portālā Draugiem.lv, Dzintra Šterna strādājot par pensionāri. Jāpiebilst - optimisma pilnu pensionāri, kurai «sirmums acīs vēl nelec». «Bet vispār esmu atradusi darbu savā bērnības zemē Ķekavā, kur es jūtos kā mājās. Te visi stūri pilni ar atmiņām,» piebilst Dzintras kundze.
Aizejot pensijā, viņa nešauboties atgriezās savu vecāku mājās Ķekavā, sakopa dārziņu, sāka turēt kazas, siet sieru un uzņēma apgriezienus - korī viņa jau dziedāja, vēl sāka darboties teātrī, dejot līnijdejas, beidzot pievērsās psiholoģijai, kas tik ļoti saistījusi, un iedziļinājās socionikā. Tagad viņa darbojas folkloras un adītāju kopās, Draugiem.lv iesaistījusies domubiedru grupā Sievietēm sievietes gados. Arī vecā šujmašīna ir darba kārtībā. «Man patīk kvalitatīvi pavadīt laiku,» apgalvo Dzintra Šterna.
Eiropeiska apņemšanās
Par Dzintru Šternu Senioru Dienai uzrakstīja viņas draudzene Līga Petrāne. Līga raksta: «Es Dzintru saucu par savu «sirds piedēkli». Rakstot, ka Dzintrai ir ap 60 gadiem, tā arī domāju, jo, atklāti sakot, nemaz nezinu viņas patieso vecumu. Katrā ziņā viņai pašai tas nav svarīgi, jo sirdī viņa ir jauna, sprigana, aktīva, visiem smaidoša un visu pamanoša sieviete. Dzintra ir prototips tai būtnei, kas vēlētos būt es, kad sasniegšu viņas gadus.»
Pati Dzintra teic, ka par vecumu viņa nedomā, un smej, ka atceroties kādu atgadījumu, kad pašai bijuši 48 gadi, bet viņas māsīcai 50: «Aizeju pie māsīcas ciemos. Runājam, ēdam, un māsīcai uz krūtīm uzkrīt ēdiena kumosiņš. Es to vēroju, bet māsīca tikai nosaka: «Neņem galvā, pēc 50 gadiem šitā visiem gadās.» Tagad man paliek 50 gadi. Reiz ēdu, un kaut kas man te izkrīt (Dzintra rāda virs krūtīm - red.). Tik ļoti sāku smieties - visu laiku taču ēdu kā vienmēr! Paliek 50 gadi, un pēkšņi sāk birt! Tāpēc laikam senāk vecākām kundzītēm bija priekšautiņi.» Bet, ja nopietni, gadi likuši manīt vien to, ka pamazām ķermenī iezogas stīvums. Taču arī pret stīvumu Dzintrai ir savi paņēmieni - ik rītu viņa sāk ar rāpošanas vingrojumiem pēc Ineses Ziņģītes metodes, tad dodas vismaz septiņus kilometrus garā pastaigā un mācās spēlēt akordeonu. «Pēc traumas vienas rokas plauksta īsti nelokās, tāpēc adu un sāku mācīties spēlēt akordeonu, ko pratu spēlēt arī jaunībā. Akordeons palīdz - vingrinoties atjaunojas rokas kustības un arī dvēselei prieks,» saka Dzintra.
Vēl seniore sākusi iet kursos, kur pēc īpašas metodes redzi var atjaunot pats. «Tas tiešām palīdz, esmu tikusi vaļā no brillēm,» apliecina Dzintra. Starp citu, arī smēķēšanu Dzintra ir atmetusi - lēmums ticis pieņemts par godu 2003. gada 16. aprīlī Atēnās parakstītajam līgumam par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai. Tas stājās spēkā 2004. gada 1. maijā. «Aprīļa beigās pie manis atbrauca draudzene, nokūpinājām paciņu un sarunājām - 1. maijā stājamies Eiropā un metam nost. Es tā arī izdarīju,» smej Dzintra.
Sapnis par trolejbusu
Kopš Dzintra Šterna ir pensijā (trolejbusu vadītāji pensijā var doties, jau sasniedzot 30 darba gadu stāžu - red.), viņas dzīve ieguvusi spilgtas krāsas, tomēr seniore nenoliedz - nostalģija pēc trolejbusa nav zudusi. «Jaunībā man bija kavalieris, kurš brauca ar mikroautobusu Latvija. Man tā gribējās, lai pamāca! Reiz viņam palūdzu un - braucu, ātrums liels, un es kā minu, tā grāvī iekšā. Viņš man tikai nosaka: «Tu nekad neiemācīsies braukt!» Mani tas aizķēra. Nodomāju, es iemācīšos, tikai nezinu, kā,» atceras Dzintra. Pēc šuvēju skolas beigšanas Rīgā viņa sešus gadus nostrādājusi kažokādu fabrikā Elektra. «Man apnika. Esmu ļoti kustīga, un monotons darbs man bija par garlaicīgu. Eju Rīgā pa ielu, skatos - sievietes brauc pie stūres. Man tā gribējās! Tad ieraudzīju paziņojumu, ka var iet mācīties par trolejbusa vadītāju. Aizgāju - tas bija fantastiski!» acis mirdz Dzintrai. Īpaši bijuši agrie rīti: «Bija jāceļas trijos četros no rīta. Rīga tukša, tāda tīra, forša, klusa. Pie stūres var izbaudīt pilsētas rāmo mieru un noskatīties, kā ļaudis mostas. Nē, pasažieri mani nav kaitinājuši. Nevajag pašam konfliktēt, tad viss būs labi.»
Arī savu dzīvesbiedru Dzintra satikusi darbavietā, dēli savulaik strādājuši pie tēva ceļu dienestā, un tagad vienam no dēliem sieviņa - Dzintras vedekla - ir tramvaja vadītāja. Dzintrai ir četri mazbērni.
Ar cieņu pret cilvēkiem
«Manuprāt, dzīvē ir svarīga cieņa. Cieņa pret otru cilvēku, vienalga, kas viņš ir, jo mēs taču katrs gribam sajust pret sevi cieņu un uzmanību. Jo tuvāk otrs cilvēks atrodas ikdienā, jo tas ir svarīgāk un nozīmīgāk,» uzskata Dzintra Šterna. Viņa spēj ar cieņu izturēties arī pret bomzi. «Ir distance, bet noteikti arī cieņa. Jo mēs taču nezinām, kāpēc cilvēkam dzīve iegrozījusies tā, ka viņš sācis līdzināties dzīvniekam. Šādi īpatņi ir arī manos tālākos kaimiņos, bet es pret viņiem esmu gana laipna. Ja, braucot ar auto, gadās redzēt, ka viens tāds pa tumsu klunkurē mājās, es neesmu lepna - pieturu un aizvedu. Es neesmu soģis. Šo savu īpašību es saucu par cilvēkmīlestību, par toleranci. Mums katram pa šo dzīvi ejams savs ceļš, un man ir svarīgi, lai šis mājās aizvestais dzērājiņš raida man pateicības domas. Tā es palīdzu viņam un viņš man,» savu dzīves pozīciju raksturo Dzintra Šterna.
Socionikas studēšana Dzintrai palīdzējusi izprast cilvēkus, viņu raksturus: «Esmu iemācījusies pieņemt citādo, saprast, ka otrs vienmēr nespēj būt tāds, kā tu gribi. Tagad varu uz atšķirīgo raudzīties mierīgi.» Dzintra piekrīt - cilvēkus gados nevar pārtaisīt, bet reizēm pašam sevi un lietas visapkārt der pārvērtēt: «Izej no sevis un paskaties no malas, no putna lidojuma!»
Līga
Dagnija