Savulaik uzņēmums savu darbību sācis ar mežizstrādi un papīrmalkas eksportu, bet pēdējos gados veiksmīgi nodarbojas ar mežistrādes un zāģmateriālu atlikumu - skaidu, mizu, šāļu, celmu - pārstrādi šķeldā. Šķeldu var izmantot tehnoloģisko skaidu plašu un granulu ražošanai, kā arī siltuma un elektroenerģijas ražošanai. Tautsaimniecībā ar šķeldas kā alternatīva, atjaunojama energoresursa ražošanu ir iespējams palielināt ienākumus no mežizstrādes, neradot riskus videi un nodrošinot papildu resursus enerģijas ražošanai - tā vairojot arī valsts enerģētisko neatkarību -, uzskata nozares eksperti.
Latvijā dominējošais kurināmā veids centralizētajā siltumapgādē joprojām ir dabasgāze, un koksnes šķelda no kopējā kurināmā patēriņa aizņem tikai 30% - norāda Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidente Ginta Celmiņa. «Lai arī dabasgāze vienmēr saglabās savu vietu siltumapgādē kā labākais kurināmais «pīķa» perioda slodžu nosegšanai ziemā un arī kā rezerves kurināmais, tās izmantošana centralizētajā siltumapgādē turpmākajos gados samazināsies, un uzņēmumi vairāk centīsies izmantot vietējos kurināmā veidus. Kurināmā cenas un klimata prasības, visticamāk, būs galvenie kritēriji, kuri noteiks, kādu kurināmo izmantosim nākotnē,» uzskata G. Celmiņa.
Vieni no pirmajiem
Latvijā ir vairāki lieli un stabili šķeldas ražošanas uzņēmumi. SIA Vīgranti dibināta 1997. gadā. 2001. gadā uzņēmums pārstrukturizējās uz šķeldas ražošanu. «Bijām vieni no pirmajiem šajā nozarē, saskatījām tajā perspektīvas. Sākotnēji mums bija viens šķeldotājs, dienā varējām sagatavot divas kravas, katru 80 kubikmetru apjomā, tolaik visvairāk šķeldojām zāģētavās, jo zarus ceļmalās vēl neviens nešķeldoja,» pirmsākumus atceras SIA Vīgranti valdes priekšsēdētājs Aivars Bunkšis. Tagad tehnoloģisko procesu uzņēmumā nodrošina 14 tehnikas vienību. Strādājot maksimālā režīmā, iespējams pārdot 1,5 tūkstošus kubikmetru šķeldas dienā jeb desmitreiz vairāk, taču, kā atzīst A. Bunkšis, viss atkarīgs no pieprasījuma.
Centralizētajai siltumapgādei paredzēto jeb industriālo šķeldu iegūst no mežizstrādes atliekām un no tā dēvētā lauksaimniecības zemju apauguma, kas ieraugāms aizaugušās pļavās, ceļmalās, grāvjos. Piemēram, meža šķeldas ieguves tehnoloģiskais process sākas mežā, kur mežistrādes procesā pārpalikušie koku zari tiek likti kaudzēs, pēc tam izvesti mežmalās un novietoti, lai žūst. Tad ar mobilo traktortehniku - šķeldotāju - zari tiek sašķeldoti un pārvietoti uz uzglabāšanas laukumiem. Svarīgākais šķeldas ražošanā ir materiāla žūšana - mežā to krauj kaudzēs un nosedz ar speciālu papīru, lai pasargātu no nokrišņiem. Savukārt laukumos šķeldu krauj lentveida kaudzēs, veidojot tām spicu virsotni.
Optimālais mitruma procents šķeldas izmantošanai siltumapgādes katlos ir aptuveni 45%. Vasarā šādu mitruma pakāpi iespējams panākt pāris nedēļās. «Mitruma pakāpi nosaka laboratorijā, nosverot mitru šķeldu, tad to izžāvējot un sauso salīdzinot ar mitro,» paskaidro A. Bunkšis.
Lielāko pieprasījumu pēc šķeldas Latvijas siltuma ražotāji izjūt apkures sezonā - no oktobra vidus līdz marta beigām. Šī kurināmā uzglabāšanas iespējas katlumāju teritorijās pilsētās gan visbiežāk ir ierobežotas nepietiekamās platības dēļ, tāpēc lielākie ražotāji šķeldu uzglabā speciālos laukumos, ražošanas apjomus kāpinot laika periodā no maija līdz septembra beigām un veidojot rezerves.
Pieprasījumu neprognozē
Vasarā SIA Vīgranti savu produkciju tirgo koksnes granulu ražotājiem, savukārt rudenī un ziemā uzņēmuma lielākais sadarbības partneris ir centralizētas siltumapgādes sistēmas operators SIA Fortum Latvia, kas 2013. gada rudenī Jelgavā†atklāja Latvijā lielāko biomasas kurināmā koģenerācijas staciju.
«Tā kā Fortum Latvia ražo arī elektrību, pērn arī vasarā no šā uzņēmuma bija liels pieprasījums pēc šķeldas, to noteica elektroenerģijas cenas. Pirms pieciem sešiem gadiem šķeldu tikai eksportējām - uz Somiju, Zviedriju, Poliju, Dāniju. Mēnesī pārdevām trīs kuģu kravas - ar kopējo apjomu 24 tūkstoši kubikmetru. Vienā gadā varējām pārdot 39 kuģu kravas, taču, minētajām valstīm attīstot pašām savu mežizstrādi, kā arī mainoties ekonomiskajai situācijai Eiropā un klimata apstākļiem, pasūtījumi izsīka, un tagad strādājam tikai vietējam tirgum,» stāsta A. Bunkšis. Viņš atzīst - šķeldas nozarē izteikt prognozes un paredzēt pieprasījumu ir teju neiespējami. SIA Vīgranti ziemai uzglabā aptuveni 20 tūkstošu berkubikmetru šķeldas.
Pērn Vīgranti pirmie Latvijā sāka celmu industriālo pārstrādi kurināmajā šķeldā. «Tas ir eksperiments. Cik liels no tā būs ekonomiskais ieguvums, vēl grūti spriest, taču iesākto turpināsim,» saka A. Bunkšis un skaidro tehnoloģiskā procesa nianses: «Celmu pārstrāde ir sarežģīts process, kuram nepieciešamas speciālas iekārtas. Visus lielos celmus no zemes nevar izraut, tie vispirms jāsadala gabalos. Var izrakt arī ar ekskavatoru, kas ir daudz lētāk, taču līdz ar to izejmateriālam klāt nāk daudz smilts. Ideālais celma dabīgās žūšanas laiks lietū, vējā un saulē būtu divi trīs gadi.»
Līdzekļi šajā projektā ieguldīti, un, kā atzīst J. Baltmanis, gaidīt, līdz celms izžūst vairāku gadu garumā, atļauties nevar. Arīdzan pasūtītāji, kuri vēlas savu lauku vai mežu atbrīvot no celmiem, ir nepacietīgi. Tāpēc process tiek paātrināts, celmus drupinot ar speciālu, rupju iekārtu un pēc tam celma šķēpeles sijājot, līdz tās kļūst tīras.
«Veicām aprēķinus un secinājām, ka tas nav ļoti rentabli, taču, ja šos celmus iegūstam par velti, mums kā ražotājiem tas jau ir izdevīgi. Analizējot situāciju nozarē, redzam, ka šķeldas uzņēmumi paplašinās, - konkurence pieaug. Arī koģenerācijas staciju skaits aug, līdz ar to šai nozarei ir perspektīva. Vienīgā problēma varētu būt tā, vai pietiks izejmateriālu,» atzīst J. Baltmanis.
Vislētāk un ērtāk
«Pieprasījuma pamatā galvenokārt ir ekonomiskās intereses,» atzīst Latvijas Biomasas asociācijas LATBIO valdes loceklis Didzis Palejs un turpina: «Ja valstī pastāv centralizētā apkure, šķelda siltumenerģijas ražošanai ir visizdevīgākā. Rūpnieciskajiem izmantotājiem tā ir vismaz par 10% lētāka, salīdzinot ar fosilo kurināmo.»
Lielākajā daļā Eiropas valstu gan centralizētās siltumapgādes sistēmu nav, tā ir izplatīta galvenokārt postpadomju valstīs un vēsā klimata dēļ - arī Skandināvijā. «Ja tā tiek pareizi ekspluatēta, centralizētā siltumapgāde ir milzīgs ieguvums, jo šis ir vislētākais un ērtākais siltumenerģijas ražošanas veids. Lētums un ērtums ir galvenais motivējošais faktors, kāpēc citas valstis apsver investēt lielo šķeldas siltumstaciju būvniecībā. Vēl viens aspekts ir iespēja, izmantojot šķeldu, samazināt oglekļa dioksīda izmešus no kurināmā,» uzsver asociācijas vadītājs.
D. Palejs stāsta, ka Zviedrijā pie Stokholmas drīzumā tiks pabeigta vērienīgas koģenerācijas stacijas būvniecība un «tā būs milzīga stacija, kura patērēs aptuveni vienu miljonu tonnu šķeldas». Līdzīgas koģenerācijas stacijas būvē arī citur Baltijas jūras valstu reģionā - Dānijā, Somijā un Nīderlandē. «Zviedrija biomasas tirgu sāka attīstīt jau vairāk nekā pirms 20 gadiem un tagad ir vadošais biomasas izmantotājs siltumapgādē. Manuprāt, viņu modelis ir visveiksmīgākais - šim atjaunojamam energoresursam netiek piešķirtas subsīdijas, taču tiek paaugstināti nodokļi fosilā kurināmā izmantotājiem, tā uzņēmumus motivējot pāriet uz videi draudzīgu energosaimniekošanu. Dominē princips, ka piesārņotājs maksā. Zviedrijā valsts politika attīsta šķeldas patēriņu un palielina pieprasījumu.»
Jāpiebilst, ka Zviedrija noteikusi mērķi līdz 2050. gadam centralizētajā siltumapgādē simtprocentīgi izmantot atjaunojamos energoresursus, no kuriem aptuveni 70% atvēlēti biomasai. «Var ticēt, ka viņi to arī sasniegs, jo Zviedrijā šajā jomā attīstība notiek ļoti strauji, turklāt šajā Skandināvijas valstī ir skaidri definēts plāns, pēc kura slēgt novecojušās atomelektrostacijas,» stāsta D. Palejs.
Resursu vēl daudz
Latvijas sabiedrībā bieži izskan bažas par izcirstiem mežiem un līdz ar to - arī biomasas resursu samazināšanos, taču D. Palejs šādu viedokli saista ar stereotipiem un min datus, kas iegūti, sadarbojoties ar tādiem pētniecības centriem kā Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava un Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts.
«Visās Baltijas jūras reģiona valstīs kopējais mežu pieaugums katru gadu ir vidēji 140 miljonu kubikmetru. Latvijā pērn mežu pieaugums bija 10 miljonu kubikmetru, līdz ar to panikai nav nekāda pamata,» uzsver D. Palejs un piebilst: «Tā kā Latvijā ir milzīgs apjoms mežu izstrādes blakusproduktu, enerģētiskās koksnes nozares attīstība ir svarīga arī no tāda aspekta, ka var palīdzēt izdzīvot visai mežu nozarei kopumā, ja samazināsies vai izzudīs celulozes eksports uz Skandināviju.»
Pēc mežistrādes speciālistu aplēsēm, Latvijā pašlaik ir aptuveni 80 miljonu kubikmetru nekoptu, zemas kvalitātes audžu ar sliktas kvalitātes apsēm un pāraugušiem baltalkšņiem. Šo, pagaidām nevienam nevajadzīgo potenciālo izejmateriālu varētu lietderīgi izmantot kā enerģētisko koksni, ražojot granulas un šķeldu, kā arī sagatavojot malku. Pie pašreizējiem mežistrādes apjomiem kopējais resurss Latvijā ir aptuveni 30 teravatstundu gadā. Starp citu, Latvijas kopējais elektroenerģijas patēriņš gadā ir septiņas teravatstundas, siltuma patēriņš centrālapkurē - 8,5 teravatstundas. «Pat ja rīt visu siltuma un elektroenerģiju sāktu ražot no koksnes, mums atliktu vēl ļoti daudz šī resursa eksportam,» uzskata D. Palejs.