Esam Veselības ministrijas (VM) kapitālsabiedrība, un valsts pasūtījums sastāda vairāk nekā pusi no nepieciešamā izdzīvošanas minimuma, bet pārējo piepelnām paši, sniedzot maksas pakalpojumus. Pamatakmens Saulrītos likts deviņdesmito gadu sākumā, kad Straupes narkoloģiskās slimnīcas toreizējais galvenais ārsts Viesturs Rudzītis aizbrauca uz Norvēģiju un izpētīja viņu rehabilitācijas modeli. Mēs bijām pirmie postpadomju savienībā, kas sāka nodarboties ar pusaudžu rehabilitāciju no narkotiku atkarības.
Kā šāds pusaudzis nonāk Saulrītos?
Vai nu viņš kāda pārkāpuma dēļ nokļuvis policijas redzeslokā, vai viņam bijuši tik sistemātiski pārkāpumi skolā, ka uzmanību pievērsuši sociālie darbinieki, vai arī vecāki attapušies, ka ar bērnu kaut kas notiek. Liela daļa pusaudžu, lai izbēgtu no sēdēšanas kolonijā, priekšroku dod Saulrītiem un probācijas dienesta uzskaitē nonāk pie mums. Saulrīti nekad nav bijuši slēgta tipa piespiedu variants - te viss ir pēc brīvprātības principa.
Bieži vien gan ir tā, ka pusaudzis, pie mums ierodoties, nemaz nezina, uz kurieni atsūtīts. Tas valstī būtu jāmaina, veidojot multifunkcionālu diagnostikas komisiju, kur bērns atrastos mēnesi, tiktu izpētīts no A līdz Z - un no turienes nāktu ar gatavu uzdevumu, kam jāpievērš uzmanība.
Kā notiek rehabilitācija?
Mūsu terapeitiskais modelis ir ģimene, jaunietim uzreiz tiek norīkots audzinātājs - kā vecākais brālis, kurš ievada Saulrītu dzīvē -, vēl viņam pieslēdzas pusaudzis, kurš šeit jau ir nostabilizējies, un turpmākais darbs ir kopas atbildība. Modelis nāk no Norvēģijas - Fossum kolektīva, ar kuru sadarbojamies kopš 1990. gada - viņi pie mums brauc strādāt, notiek kopēji pasākumi. Viņi arī ziedo Saulrītiem ar nosacījumu, ka līdzekļi tiek izlietoti bērnu ekskursijām, ēkas remontam, bet ne darbinieku atalgojumam. Šovasar viņi atbrauca, sapirka materiālus un kopā ar mūsu pusaudžiem izremontēja vienu istabiņu - tā ir reāla darba terapija. Arī viss, kas notiek mājā, ir uz pusaudžu pleciem - mums nav apkopēju, sanitāru, pavāru. Ir tikai virtuves audzinātājs, kuram palīgos ir audzēkņi, tādējādi viņi šīs iemaņas apgūst. Jo lielākā daļa, kas ienāk iekšā, godīgi sakot, pat gultu saklāt neprot. Un te ir divi akmeņi - vieniem ir bijusi sava gulta, bet otriem tādas nekad nav bijis. Pērn aizbraucu uz Norvēģiju paskatīties, kāda gaisotne ir viņu centrā. Nav nekādas atšķirības, izņemot finansējuma apmēru.
Kā ar finansējumu ir Saulrītiem?
Līdz 2004. gadam pusaudžu rehabilitācija notika par VM naudu - bija valsts pasūtījums, kas garantēja fiksēto maksājumu, ar ko varēja rēķināties. Taču pēc tam rehabilitāciju nodalīja no ārstniecības, un pusaudžu rehabilitācijas pakalpojumu sāka organizēt Labklājības ministrija (LM) ar iepirkumu palīdzību. Pēdējos desmit gadus strādājam pēc principa - ir bērns - ir nauda. Ja Saulrītos ir 18-19 pusaudžu, spējam savilkt galus kopā. Bet pērnā gada nogalē mums beidzās līgums, tāpēc jaunus bērnus nesūta, taču mums jāpabeidz esošo rehabilitācija.
Kas jūs visvairāk uztrauc?
Patlaban Saulrītos strādā 21 darbinieks, viņus man nāktos atbrīvot, ja jaunajā iepirkumā neizietu cauri. Kas iegūs? Valsts? LM? 23 gadus esam nodarbojušies ar pusaudžu rehabilitāciju, ir izveidota bāze, kurā ieguldīti lieli līdzekļi. Bet iepirkumā vērtē tikai papīru - pēc formulas. Šādā sistēmā, šķiet, LM ir izdevīgi, ka ir tādi muļķi kā mēs. Mēs nogrimsim - atradīs nākamos. Tie pēc trim četriem gadiem nogrims. Jo par LM piedāvāto naudas summu - 28 eiro par vienu pusaudzi dienā - var veikt tikai uzraudzību.
Kāds būtu risinājums?
Jābūt fiksētai daļai, kam jānosedz algas un sociālā nodokļa kopums. Pārējā daļa varētu būt mainīga atkarībā no tā - ir pusaudzis vai nav. Patlaban LM attieksme ir šāda: bērns, diena, nauda. Tomēr pakalpojums ir vajadzīgs. Ja valsts tam ir gatava atvēlēt tikai šo minimālo summu, risinājums ir pavisam vienkāršs - trīskārtīgs dzeloņstiepļu žogs Kalnciema raktuvēs un kazarmas. Noķer uz ielas, un turp iekšā! Būs svaigs gaiss, darba terapija, un arī aizbēgt nekur nevarēs.
Kādā situācijā ir Saulrītu darbinieki?
Strādājot rehabilitācijas procesā ilgāk par trim gadiem, cilvēks izdeg. Pagājušajā gadā darbinieku kolektīvs nomainījās par 90%. Jau pagājušā līguma noslēgšanas reizē runāju ar LM vadību. Jūs būtu ar mieru strādāt 24 stundas ar narkomāniem, izbraucot no Rīgas, par 320 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas? Bet tāda te ir vidējā alga. Par spīti tam, cilvēki grib turpināt šeit strādāt.
Ko jūs darāt lietas labā?
Rakstu vēstules, braucu uz ministriju runāt. Tomēr ir sajūta - līdzko paceļam balsi un sākam runāt par finansējumu, tūlīt noliek pie vietas. Pagājušajā gadā Saulrītos bija apmēram 16 dažādu pārbaužu. Ieroči LM ir ļoti spēcīgi - tās pakļautībā ir daudzas kontrolējošās iestādes.
Kādas ir Saulrītu attīstības perspektīvas, ja LM mainītu finansējuma piešķiršanas kārtību?
Lai būtu pilns kurss, jauniešu rehabilitācijas sistēmā pietrūkst pusceļa māju - vietas, kur veidotos viņu patstāvība. Tādu gribētu izveidot. Jaunietis tur varētu dzīvot, viņam būtu garantēta apmācība un darbs, lai sagatavotos ārpasaulei.
Jauniešu atkarībai no psihoaktīvajām vielām Latvijā jau ir sērgas apmēri, bet, ja Saulrītos rehabilitējas tikai divpadsmit, kas notiek ar pārējiem?
Sabiedrība problēmu neredz vai izliekas neredzam. Nav sistēmas, kā atkarīgos bērnus pieķert pie rokas. Turklāt liela problēma ir ģimenēs, kas kļūst līdzatkarīgas - vecāki tic tam, ko pusaudzis viņiem iestāsta. Bērns pārnāk mājās, kad vecāki jau guļ, un pieceļas, kad viņi ir prom. Ko viņš dara, ar ko pa vidu satiekas - vecāki nezina. Es regulāri dzirdu runas: «Ārprāts, mans dēls ir teicamnieks, kāpēc viņam jābūt šeit?» Bet, kad saņemam dokumentus, redzam, ka viņš jau pusgadu nav bijis skolā.
Ir pozitīvi gadījumi?
Vairākas meitenes, kas izgājušas mūsu rehabilitācijas kursu, pabeigušas augstskolu. Reiz bija pārsteigums - kādā izstādē mani uzrunāja plecīgs apsargs: «Jūs mani atceraties? Esmu Dima!» Izgājis rehabilitāciju, tagad precējies, divi bērniņi. Prasu - kā tev izdevās? Viņš saka - man bērnībā nebija savas gultas, skapja, nekā. Bet izgājis Saulrītus, iepazinies ar meiteni un sev pateicis - maniem bērniem būs savas gultas un viss pārējais!
Ko sakāt par tā dēvētajām legālajām narkotikām?
Kāpēc lielveikalā uzlikts - ja tev nav astoņpadsmit, cigaretes un alkoholu tev nepārdošu, bet uz «spaisa» bodītes šādu uzrakstu nav? Neviens to neņem vērā. Pēdējā gada laikā ienākušie pusaudži, kuri bija atkarīgi no jaunajām vielām, izceļas ar lielu agresivitāti. Ne tik daudz pret cilvēku, cik pret lietām. Iemesls ir jaunais ķīmiskais «spaiss». Tas nav tā, kā viņi domā - reiz pamēģināšu un beigšu. Cilvēks jau no pirmā dūma kļūst atkarīgs! Kādi tik pusaudži 22 gados pie mums nav bijuši - līdz šim netika salauztas nevienas durvis. Bet pagājušajā pavasarī un vasarā pilnīgi visas durvis tika sašķaidītas. Iet garām un met ar kāju, jo smadzenes sadalījušās divās daļās - vienā pusē rieviņas vēl palikušas, tā bļauj: «Gribu!» Otra puse, kas jau kļuvusi gluda kā galertiņš, bļauj: «Besī!» Un viņam ir tikai divi vārdi: besī, gribu, gribu, besī! Tāpēc saku - nedod Dievs, ka tiem naudas dalītājiem ministrijā pašiem kādreiz tuvinieku vai paziņu lokā gadīsies kāds narkomāns! Nedod Dievs!