Meitenes kļūdījušās dubulti: noslēdzot studiju līgumu ar neskaidriem noteikumiem un uzskatot, ka dzīvē lietas mēdz būt bez maksas. Nē, pat par bezmaksas izglītību kāds maksā, un būtu tikai saprātīgi noskaidrot, kurš tev taisās studijas uzsaukt un vai tam tomēr nav kāds nosacījums. Eiropas Sociālajam fondam tāds ir - sekmīgas studijas -, un, kā jau katrā līgumā, arī RSU gadījumā sankciju daļa atrodas beigās. Tai nepievērst uzmanību ir aušība. Ka līgumā nav minēta konkrēta summa, diez vai būs attaisnojošs arguments par labu caurkritušajām studentēm. Drīzāk meitenes var priecāties, ka nav ielidojušas par lielāku summu.
Šis precedents vēlreiz aktualizē plašāku hronisku problēmu Latvijas izglītībā, kur pārāk daudzi šai fundamentālajai dzīves un valsts politikas daļai pieiet nepiedodami triviāli - kā reflektanti, tā studenti un pati valsts. Lai pārtrauktu pārāk dārgi maksājošo mācīšanos no kļūdām, jārada nepārprotama budžeta studentu atbildības sistēma pret valsti - vai tā būtu finansiāla vai uz vecā labā atstrādāšanas pamata. Otrais variants darba tirgus apstākļos izklausās pārlieku sarežģīti, tomēr kaut šādi vērts aktualizēt arī valsts atbildību par savu pasūtījumu, kas izdarīts ar budžeta studiju vietām.