Mans kaimiņš ir krievs. Mēs runājam dažādās valodās, bet dzīvojam vienā mājā. Ja mēs gribam vienoties, mēs runāsim par to, kas mums ir kopīgs, nevis atšķirīgs. Mums ir atšķirīgas valodas, bet kopīga māja. Mums ir viegli vienoties sakopt māju, iestādīt puķes un kopā pieskatīt bērnus. Kad esam vienojušies par to, mēs varam sākt runāt vienā valodā.
Latvijas latviešiem un Latvijas krieviem ir kopīga dzimtene - Latvija. Cilvēks neizvēlas, kur piedzimt. Vietu, kur esam dzimuši, mēs saucam par dzimteni un mīlam. Tas ir tas, kas dabiskām un stiprām saitēm vieno Latvijas latviešus, krievus, ukraiņus, baltkrievus, ebrejus un visus pārējos, kas dzimuši Latvijā. Ja mēs tiešām gribam veidot vienotu, saliedētu un nacionālu valsti, mums ir jāvienojas uz šī dabiskā pamata - vienotas dzimtenes pamata, kas mums nav tikai teritorija.
Latvijas latvieši un Latvijas krievi mēdz runāt dažādās valodās. Vai tas ir pareizi, vēsturiski taisnīgi, cik daudz tās ir okupācijas un PSRS laika sekas, tas ir viens jautājums, bet realitāte ir tāda, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ikdienā runā latviski, bet liela daļa - krieviski. Un tas ir atšķirīgais.
Integrācijas koncepcija, kas paredz integrāciju uz valodas pamata, integrācijas pamatā ieliek atšķirīgo. Protams, integrācijas koncepcijas autori pauž, ka tieši tas ir viņu mērķis, lai valoda kļūtu par kopīgo. Diemžēl, kamēr valoda vēl nav kļuvusi par kopīgo, integrācija buksē, bet koncepcija šķeļ.
Līdz referendumu laikam neviens par to īsti neuztraucās. Referendums par otru valsts valodu skaidri parāda - Latvijas sabiedrībai ir nepieciešama integrācija, un tās nav nekādas teorijas, bet reālās dzīves prasība, jo pretējā gadījumā mūsu dzimtene var kļūt par nemitīgu konfliktu plosītu teritoriju. Ir nepieciešama fundamentāla pilsoniska vienošanās starp latviski un krieviski runājošajiem pilsoņiem, pretējā gadījumā konflikti nebeigsies nekad.
Ir jāaptur sabiedrības šķelšana, bet to nevar panākt, teiksim, ar Satversmes tiesas aizliegumu šķelt sabiedrību. Sabiedrības šķelšana ir jāaptur mums pašiem - vienojoties. Politiķis, kas noliedz 1940. gada okupācijas faktu, nespēs vienoties ar latviešiem. Politiķis, kas deklarē, ka asimilēs viņu bērnus, nevienosies ar krieviem. Lai spētu vienoties, parlamentā pārstāvēto partiju - visu partiju - politiķiem ir jāatzīst, ka viņu līdzšinējā nostāja ir novedusi strupceļā, viņu pozīcija ir tāda, uz kuras pamata nav iespējams vienoties, bet status quo visdrīzāk vairs nav iespējams.
Apzināsimies, ka nacionāla valsts - tāda valsts, kurā pašu valsts valdība lemj par pašu valsts dzīvi, - Latvijā ir iespējama tikai tad, ja latvieši un krievi vienojas. Varbūt tāpēc mūs šķeļ kā skaidas.