Aina Kvēpa lieliski pārzina vēsturi un ir mūsdienīga dāma, viņa kopš agras bērnības lasa vecajā drukā un seniores gados iemācījusies strādāt ar datoru, jo prot novērtēt iespējas. «Ar datoru taču vieglāk rakstīt nekā ar rakstāmmašīnu! Viens burts ierakstās nepareizs, spied, kur vajag, un - marš! - viss ir pa vietām!» smej Ainas kundze. Savulaik seniore darinājusi rokdarbus, bet tagad viņas lielākais vaļasprieks ir nūjošana un peldēšanas nodarbības. Divreiz nedēļā skolas baseinā viņa nopeld pa puskilometram, pēc tam iet pirtī, pērn rudenī senioru sacensībās peldēšanā bijusi pārāka par septiņdesmitgadīgām dāmām. Ar riteni pa ielu viņa vairs nebrauc, bet izmanto velotrenažieri mājās.
Skola ar senu vēsturi
Viens no vecākajiem Ainas Kvēpas vadītā Novadpētniecības muzeja dokumentiem ir Skolas druva - grāmata, ko skolnieki lasīja XIX gadsimtā. «Tai es nedrīkstu pat pieskarties,» bijīgi saka muzeja vadītāja. Muzejā ir vēsturiskas liecības par tiem laikiem, kad Rīgas lauku novads nonāca Zviedrijas valdīšanā un 1650. gadā Vidzemes konsistorija izdeva rīkojumu pie katras baznīcas atvērt skolu. No 1654. gadā sastādītā klaušu saraksta saprotams, ka Piņķos skolotājs Everts Jaunzemnieks ir atbrīvots no klaušām, lai mācītu bērnus. Zināms, ka 1688. gadā skolā mācījušies 12 skolēnu, 1760. gadā - trīs. Te ir arī 1901. gadā izdotais vācu valodā rakstītais dokuments par bērnu pārklaušināšanu skolā. Tagadējai Babītes vidusskolai ir sena vēsture.
Kā lielu dārgumu muzeja vadītāja rāda Lāčplēša ordeni, piešķirtu 1891. gadā Piņķu pagasta Liberos dzimušajam bruņotā diviziona kaprālim Jānim Klīvem, un ir lepna, ka Babītes vidusskola ir Latvijā vienīgā skola, kas glabā šādu ordeni. Viņa stāsta, ka citi atmodas laikos par savu senču nopelnīto Lāčplēša ordeni nopirkuši dzīvokli, bet šis uzticēts glabāšanai muzejā. Pavisam Piņķu pusē bijusi seši Lāčplēša ordeņa kavalieri, trīs apbedīti vietējos kapos. «Katru gadu 16 gadu garumā Lāčplēša dienā no skolas ar lāpām ejam uz kapiem,» uzsver muzeja vadītāja.
Muzeja divās telpās ir apkopots teju viss iespējamais novada mantojums, ko Aina Kvēpa vākusi, arhīvos pavadot neskaitāmas dienas. Kā vēsturniece viņa ir gandarīta arī par novadā paveikto: «Esam atjaunojuši pieminekli 1919. gada 22. maija Piņķu kaujas karavīriem. Atjaunojām 1937. gadā Babītes pamatskolai pasniegto Veco strēlnieku apvienības karogu - tādi tika pasniegti tikai trim skolām Latvijā. Drīz svinēsim simtgadi Aleksandra Čaka Sprediķim Piņķu baznīcā - 17. jūlijā būs 100 gadu kopš šī notikuma Piņķu muižas vecajā baznīcā. Domāju, kopā ar baznīcu šo pasākumu rīkosim Muzeju naktī.»
Radio pirmajiem apkārtnē
Muzejā glabājas arī vecas ābeces un radioprogrammas. Starp citu, Ainas Kvēpas ģimenei vienai no pirmajām Baldones apkārtnē bija radio, tolaik tas bijis dārgs VEF ražots aparāts. «Mēs arī bijām vieni no pirmajiem, kuriem mājās bija elektrība,» piebilst seniore.
Aina dzimusi 1926. gadā Baldones pagasta Svaros un atminas, kā kaimiņi nākuši klausīties radiopārraides par basketbolu, kā K. Ulmanis teicis runas. Bijušas arī reklāmas - tolaik reklamēts pūderis, ziepes, pulveri, tējas, Eglīša apavi. Viens no populārākajiem saukļiem, ko bieži atkārtojis K. Ulmanis, bija: «Lietosim tikai Latvijas preces!» «Pat kafijā bija jāber trīs karotītes cukura - no katras cukurfabrikas pa vienai. Mana mamma to ievēroja, es arī tagad beru trīs karotītes cukura, tikai tējai. Kafijai man pietiek ar divām,» smaida Ainas kundze. Viņai pašai pa radio bērnībā vislabāk paticis klausīties tautasdziesmas: «Nav nevienas, ko es joprojām nezinātu no galvas.»
Kopš agras bērnības Aina sapņojusi kļūt par skolotāju un šodien teic - pedagoga darbs ir viņas dzīves aicinājums. Aina Kvēpa vadījusi sporta, mājturības un vēstures stundas, bet par direktori četrās skolās nostrādājusi 25 gadus: «Babītes vidusskola ir manis celta. Te ir baseins, tāpēc nāku te peldēt, un trīs sporta zāles. Atceros, ka toreiz, kad skolu cēla, trīs gadi man pagāja bez atvaļinājuma, bez brīvām svētdienām. Ķekavas PMK toreiz teica - ja izmetīs no darba skolā, viņi pieņemšot mani par celtnieku. Tā jokojām.» Babītes vidusskolas direktore Ainas kundze bijusi sešus gadus, tad arī sākusi iekārtot muzeju.
Dievs visu redz
Aina Kvēpa teic - visticamāk, šogad strādās pēdējo gadu: «Nu vai tad nepietiek?!» Bet vai mājās nebūs garlaicīgi? «Man ir astoņi mazbērni un desmit mazmazbērni! Viņi pie manis vienmēr brauc,» saka seniore. Viņa sākusi rakstīt grāmatu par skolas vēsturi. Redze gan esot pasliktinājusies, tomēr seniore nesūdzas: «Nevar jau neko teikt, Dievs pret mani ir bijis saudzīgs. Es ticu Dievam. Bērnībā mājās biju diezgan neklausīgs bērns, un vecāmamma, kad ar mani nevarēja tikt galā, teica: «Dari, kā gribi, bet Dievs visu redz un par visu tev būs jāatbild.» Un šodien man pašai nāk smiekli - es nevaru tramvaja biļeti nomest zemē. Tāpēc, ka Dieviņš to redzēs.»
Seniore ir apmierināta ar savu dzīvi: «Man ir divi brīnišķīgi bērni. Audžumeitu izaudzināju. Man ir burvīgi mazbērni, mazmazbērni - vecākajam palika 22 gadi, bet jaunākajam vēl nav mēnesītis. Paldies Dievam, visi manējie ir veseli.» Taujāta, ko darītu citādi, ja būtu iespēja pagriezt atpakaļ laiku, Aina saka: «Es nezinu. Kad vadu ekskursijas un skaitu dzejoļus, citi smej, ka man no dēla talants iedzimts (Ainas Kvēpas dēls ir aktieris Andis Kvēps - red.). Mani jaunībā aicināja par aktrisi, kad ludziņās spēlēju. Var jau būt, ka no manis sanāktu aktrise, bet tajā laikā mācījos Fizkultūras institūtā, braucu uz sacīkstēm un savu izvēli nenožēloju. Atceros, bērnībā man teica - ja es gribot būt skolotāja, ilgi būs jāmācās, līdz 20 gadu vecumam. Tas gan man likās šausmīgi ilgi, bet esmu mācījusies visu mūžu, vēl pirms diviem gadiem izgāju kursus.»
Sirmā kundze ir pārliecināta - šajos gados ļoti svarīgi ir kustēties: «Tie, kas nekustas, tie manos gados vairs paiet nevar. Jākustas ir, un - lai sāp! Kad vienā rītā nekas nesāpēs, tad būsi miris, jo tā nav, ka nekad nekas nesāp.»