Kas es esmu?
1. Uz šo eksprezidenta slaveno jautājumu daļa latviešu pagājušajā nedēļā atbildēja ar niknu: «Nodevējs - tas tu esi!» Ņemot vērā, ka Zatlers arī pirms vēlēšanām neslēpa savu pārliecību, ka valdībā jāiesaista t. s. cittautiešu politiskie pārstāvji, apvainojums nodevībā nav īsti korekts. ZRP seko savam priekšstatam par Latvijas sabiedrībai nepieciešamo, tikai nelaime tā, ka partija jauc politoloģiju ar reālo dzīvi. Nevar savam vēlētājam «pārdot» pareizo tēzi par nepieciešamību lēmumu pieņemšanā iesaistīt arī cittautiešu kopienu, ja šis vēlētājs ikdienā saskaras ar pieaugošu cittautiešu nevēlēšanos runāt latviešu valodā, bravūrīgiem lojalitātes Krievijai demonstrējumiem utt. Dzīves gudrā atziņa «katrā tautā ir savi (seko slikts vārds)...» šajā gadījumā ir mazs mierinājums. Ja atceras cilvēku vilšanos politikā, nedrošību par ekonomisko situāciju, nacionālais - patīk tas, vai ne - kļūst daudziem par tādu kā pēdējo frontes līniju, par to, kas viņiem vēl nav atņemts. Citiem vārdiem sakot, ZRP savu pietiekami pārtikušo, kosmopolītiski (tas netiek lietots kā lamuvārds) noskaņoto, elitei piederīgo cilvēku domāšanas veidu noturēja par visiem saprotamu un pieņemamu.
Ņemot vērā, ka kaut cik adekvāts latvietis neienīst cittautiešus kā tādus, aizvainojums drīzāk saistāms ar to, ka Zatlera komanda neizmanto iespēju veidot valdību bez Saskaņas centra - ja citas iespējas nebūtu, protesti, iespējams, nebūtu tik skaļi, bet pašreizējā situācijā Nacionālās apvienības ignorēšana izskatās kā nevajadzīga uzbāšanās ar draudzības apliecinājumiem SC. Jo apgalvojums, ka etniskā saskaņa tiks veidota, ņemot palīgā tieši konkrēto partiju daudzos atbalstītājus, var izraisīt neizpratni. Ja atceramies par daudzajām jauktajām laulībām, etniski daudzkrāsainajām darbavietām un kultūras telpu, ierindas vēlētājs var teikt, ka viņa privātajā dzīves laukā vispār nekādu barjeru nav - ja nu tās kaut kur Latvijā ir, tad tās ir politiķu retorikā un darbos. Prasti izsakoties, neliekat āzi par dārznieku.
Citiem vārdiem sakot, fobiju nenomocītam latvim nav nekas pret «krieviem valdībā vispār», bet, lūdzu, bez 9. maija, Kravcova, līguma ar Kremli, koķetēšanas ar Lindermanu. Vai tas ir iespējams? Sasodīts, negaidīti atkal nonācām pie palestīniešiem... Kāpēc viņi joprojām atbalsta Hamas, lai gan zina, ka šī organizācija kaut cik lādzīgu sadzīvošanu ar ebrejiem nekad neveicinās?
Lai gan Zatleram, visticamāk, par šiem jautājumiem galva nesāp. Jebkurā gadījumā, ja cilvēks gribēs atgriezties Rīgas pilī kā tautas vēlēts prezidents, viņš varēs cittautiešiem teikt: atceraties, kā es par jums cīnījos.
Valdošās partijas spožums un posts
2. Vienotība, atvainojos, sāk atgādināt veco labo kompartiju pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē. Vēsture atkārtojas spoguļattēlā. No vienas puses, varas saglabāšanas vārdā vajadzētu tā kā pieslieties Tautas frontei, no otras puses, bail, ka Maskava nesapratīs. Un stāstīja funkcionāri Maskavai, ka viņiem jāiesaistās, lai būtu kāds pragmatisks, stabilizējošs stūrmanis, ka bez viņiem būs vēl sliktāk, ka viņu pieredze ir nepieciešama... Rezultātā - skaties un brīnies! Vēl nupat zem sarkana karoga, bet nu jau Dievs, svētī Latviju! dzied. Un laikam jau dažs labs šodienas Vienotībā lolo cerību: redz, Gorbunovam taču šādus vingrojumus tautieši piedeva, varbūt norīs arī mūsu salto atmuguriski.
Vismīlīgākais šajā mokošajā pārdomu procesā ir mēģinājums varaskāri - kas politiķim nav nekas nosodāms - iztēlot par teju vai upurēšanos uz tēvzemes altāra. - Ja mūsu nebūs valdībā, iesāktās reformas un stabilizācija ir apdraudētas! Mēs jau negribam, bet tas ir mazākais ļaunums! - Protams, protams. Tieši to pašu saka Ziemeļu līga saviem atbalstītājiem, pamatojot atrašanos Berluskoni valdībā, - bez mums tie dulburi ekonomiku salaidīs grīstē un nelegālos imigrantus salaidīs valstī! Trakums tāds - kamēr Līga reāli strādāja savā reģionā, tā bija ļoti populāra; kopš iekošanās lielās varas pīrāgā, nemākot žokļus atslābināt, tās reitingi pakāpeniski slīd uz leju.
Bija mums savulaik viens stabilitātes garants. Nu tāds esot Dombrovskis. Iespējams, ar šādu ironiju tiek nodarīts pāri premjeram, kurš tiešām rūpējas vienīgi par valsts interesēm. Tikai tad ir jautājums: ja Dombrovskim ar viņa nosvērtību, zināšanām utt. tik smagi gāja kompānijā ar ZZS, kāpēc viņam liekas, ka ar ZRP un SC būs vieglāk? Droši vien, ka Dombrovskim ir skaidrs darāmo darbu redzējums, samērā pamatots viedoklis par personisko popularitāti (plusiņu skaits vēlēšanās), tomēr viņam jāraugās, lai šīs personiskās emocijas neizmanto ļaudis partijā, kuriem pirmā vietā patiesībā ir palikšana pie «siles». Latvija, par laimi, nav Venecuēla vai Baltkrievija, kur, ja palaiž citus līderus pie varas kloķiem un šamējie savāra ziepes, civilizēti nav iespējams viņus vairs izķeksēt no varas.