Pirms trim gadiem no audzētavas Krievijā uz Latviju atceļoja Entlebūhas ganu suņu šķirnes kucīte Ulli. Pagājušais gads viņas dzīvē bija laimīgs. Latvijas Šveices kalnu suņu kluba TOPā Ulli ieņēma pirmo vietu, bet gada otrajā pusē viņa mēroja ceļu pie izcilā entlebūhieša Frenkija Austrijā. Šā gada 12. janvārī Ulli laida pasaulē trīs skaistus kucēnus. Divi no viņiem tagad dzīvo Maskavā, bet piecus mēnešus vecā Marmelāde (Marmalad Swiss Pearl) dzīvo kopā ar savu mammu Ulli un jau plūc uzvaras laurus kucēnu izstādēs.
Mīl un iedveš respektu
Ulli un Marmelāde dzīvo Durbē, bet pagājušajā svelmainajā svētdienā, kad saulē temperatūras stabiņš tuvojās 31 grādam, viņas mēroja ceļu uz kārtējo suņu izstādi, kas notika Ogrē. Turp entlebūhietes atveda Sandra un Harijs Kalēji. Sandra smej, ka attālums no Liepājas tāds sīkums vien ir, sunes pieradušas braukt uz izstādēm Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un arī daudz tālāk.
Durbē četrus hektārus plašajās pļavās skraida ne tikai abas entlebūhietes, bet arī trīs Lielie Šveices ganu suņi, divi Polijas Podhales aitu suņi, komondors un zeltainais retrīvers. Sandra skaidro, ka viņiem patīk neparasti suņi. Kad nopirkts pirmais, tas vairāk tiecies pie Harija, otrs tāpat, un pamazām ganāmpulks audzis. Citu ganāmo - ne aitu, ne govju saimniecībā nav, tad nu suņi ganot cits citu. Visaktīvākās esot tieši entlebūhietes. Ar ko saistīja tieši šī šķirne, vai Kalēji vēlas popularizēt šos suņus Latvijā? Mūszemē taču nav lielu lopu ganāmpulku, bet par istabas mājdzīvnieku entlebūhieti īsti nevar uzskatīt, jo sunim vajadzīgs plašums un brīvība.
Sandra apstiprina, ka dzīvoklis nez vai būtu tā piemērotākā vieta entlebūhietim, ja nu vienīgi saimnieks ir aktīvā dzīvesveida un garu pastaigu cienītājs.
Entlebūhas ganu suns ir pats mazākais suns no visām četrām Šveices kalnu ganu suņu šķirnēm. Cēlies no Entlebūhas - ielejas Lucernas un Bernes kantonu rajonā. Kā visi Šveices kalnu ganu suņi, entlebūhieši ir universāli darba suņi. Mūsdienās oriģinālais, kompaktais un augumā nelielais trīskrāsu suns pasaulē iegūst arvien jaunus pielūdzējus. Daudzi cilvēki viņus izvēlas par ģimenes kompanjoniem.
Harijs stāsta, ka Ulli un Marmelāde ir vienmēr apmierināti, dzīvespriecīgi un laimīgi suņi, arī gudri jau no kucēna vecuma. Entlebūhas ganu suns nav piemērots nīkšanai ķēdē pie būdas vai dzīvoklī ar saimniekiem, kuriem vairāk patīk miers. Galvenais, lai suņi būtu nodarbināti. Ja tā nebūs, entlebūhi sāks nevēlami uzvesties - viņi paši sev atradīs nodarbošanos - sāks visu grauzt. Entlebūhiešiem ļoti patīk dzīvot ģimenē kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Priekšroku suņi dos dzīvei mājā, kur vienmēr labprātīgi uzņemas uzticīga apsarga lomu. Savā teritorijā, pamanot nepazīstamu būtni - cilvēku vai dzīvnieku suņi sargā ar balsi. Entlebūhietis neuzbruks, taču viņa zemā un dobjā balss iedveš respektu.
Izdara, tad domā
Marmelāde ātri vien sapratusi, kas jādara un ko nedrīkst atļauties. Entlebūhiešiem nav baiļu sajūtas, «viņi vispirms izdara, tad domā». Tā, vēl pavisam maziņa, Marmelāde reiz joņojusi pa pļavu. Nonākusi pie dīķa, viņa otrā pusē ieraudzīja citus suņus. Neskries taču apkārt! Marmelāde ielēca ūdenī, apmulsa tikai pavisam mazu brītiņu, tad novērtēja situāciju un pārpeldēja pāri.
Sandra un Harijs Kalēji nebūt netaisās strauji vairot šo suņu šķirni. Sandra pamato: «Entlebūhieši audzētājiem nav viegla šķirne. Suņiem, kas paredzēti vaislai, jāveic acu ģenētiskā pārbaude, nieru, displāzijas pārbaudes, un tas nav lēts prieks. Lielākoties pārbaudes var veikt tikai ārzemēs. Tāpēc pasaulē nav daudz entlebūhiešu audzētavu un šo suņu vispār. Tā ir reta šķirne ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē. Galvenokārt tās dzīvo Austrijā, Šveicē, Vācijā, Francijā.» Sandra lepojas: «Austrijā ir nopietna vaislas atlase un cilvēki daudz atbildīgāk izturas pret suņu pavairošanu, bet, kad aizvedām Ulli pie Frankija, audzētāji teica, ka ne bieži nākas redzēt tik labu savas šķirnes pārstāvi.»