Anda Līce
Bet tad man jājautā, kur tie okupanti palika, ko saprot ar «okupantiem»? Piemēram, armijas virsnieki, čekisti, bijušie gulaga nometņu sargi, kas atvaļinājās Baltijā, tepat vien palika un nekur neaizbrauca. Bet, protams, mēs nevaram teikt, ka cilvēki, kuri te atbrauca strādāt fabrikās, viņu bērni ir okupanti.
Tomēr, vai krievvalodīgajiem arī nevajadzētu «attīrīties»? Bībeliskā izpratnē samierināšanās notiek, ja cilvēki nožēlo sliktas lietas, ko darījuši. Ar vienkārši «rīkojumu no augšas», to, ka politiķi izdomās - sākam visu no baltas lapas - nekas nenotiks.
Pārmest sabiedrībai bailes no okupantiem nedrīkst. Paaudze, kura piedzīvoja represijas, joprojām dzīvo starp mums. Šīs bailes var būt pilnīgi iracionālas, bet mūsdienu Krievijā notiekošais tās nemazina.
Viktors Gušins
Vēsturnieks
Kā vēsturnieks esmu pētījis 1940. gada notikumus Latvijas un Krievijas arhīvos. Galveno uzmanību toreiz pievērsu Jelgavai. Lielākā daļa šīs pilsētas iedzīvotāju bija latvieši, bet bija arī pāris tūkstošu ebreju, krievu un poļu, un arī 1940. gada vasaras notikumos šeit aktīvāk piedalījās tieši latvieši. Notika vairākas masu manifestācijas par pievienošanos PSRS, vietējais armijas garnizons gāja zem sarkaniem karogiem. No šiem faktiem man radās priekšstats, ka tā bija labprātīga Latvijas tautas izvēle par labu vēsturiskajiem kaimiņiem.
Tāpēc, manuprāt, šo formulu «okupācija bija, okupantu nav» nevar izmantot, jo okupācijas vienkārši nebija. Ja mēs vēl sākam meklēt okupantus, tas kļūst vienkārši par murgu, jo tad uznāk, ka latvieši paši sevi okupēja.
Uldis Neiburgs
Vēsturnieks
Skaidrs, ka 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība, lietojot militāra spēka draudus, okupēja Latviju. Tam sekoja aneksija un inkorporācija, kas nav iespējamas bez okupācijas. Iespējams anektēt bez okupācijas būtu tikai tad, ja mēs brīvprātīgi tam piekristu, bet par to jau pirms 20 gadiem tika noskaidrots, ka tā nebija.
Nav jātērē laiks, meklējot okupantus - okupāciju īstenoja politisks režīms PSRS, kā jau 20 gadu nav. Padomju laikā iebraukušie strādnieki vai viņu bērni nav okupanti. No otras puses, tas, ka dzīvojam kopā vienā sabiedrībā, gan ir okupācijas sekas. Par deokupāciju vai dekolonizāciju nav jēgas spriest. Izšķiršanās bija pirms 20 gadiem, kad bija iespēja, atsaucoties uz starptautiskajām tiesību normām, tās mēģināt īstenot, bet mēs izvēlējāmies, manuprāt, visai liberālo integrācijas ceļu.
Igors Gusevs
Vēsturnieks
Kā vēsturnieks teikšu, ka Latvija šobrīd pārdzīvo sistēmas krīzi gan ekonomikā, gan politikā. Esiet lietas kursā, ka saskaņā ar pēdējās tautas skaitīšanas datiem Latvijā šobrīd dzīvo mazāk cilvēku nekā pirms Pirmā pasaules kara? Šajos apstākļos strīdēties, vai bija okupācija, aneksija vai sociālistiskā revolūcija, ir noziedzīga bezatbildība.
Saskaņā ar visiem kanoniem, kas atrodami terminu vārdnīcās, formāli Latvijas pievienošana PSRS notika legāli. Formāli tā nav okupācija. Bet šo šausminošo terminu var lietot, lai saprastu cilvēku, kuri zaudēja savu valsti, emocijas. Nomainīsiet vārdu «okupācija» pret «aneksija», juridiski nekas nemainīsies, bet emocionālās dimensijas vairs nebūs.
Antonijs Zunda
Vēsturnieks
Tas jāprasa partijām, kas šo koncepciju virza. Es tādu neesmu izstrādājis. Okupācija Latvijā, Lietuvā, Igaunijā nenoliedzami bija, kad šīs valstis tika vardarbīgi iznīcinātas. Bet, ja pēc 70 un vairāk gadiem Latvijā jārunā par okupantiem, šis jautājums noteikti nav aktuāls. Ne Višinska, ne Staļina, ne Molotova, kas to īstenoja, vairs nav starp dzīvajiem.
Savukārt uz cilvēkiem, kas šeit dzimuši vēlāk, strādā, maksā nodokļus un veicina valsts izaugsmi, tādu nosaukumu attiecināt nebūtu korekti. Šī jautājuma aktualizēšana drīzāk šķeļ, nevis vieno Latvijas sabiedrību. Ja to pastāvīgi «ceļam augšā», man šķiet, ka tas ir kaut kāds nacionāls komplekss.