Nelaime ir tajā, ka šis sauklis parādās epizodiski kā brēciens, nevis nopietnas politikas rezultātā. Okupanti ir bijuši, kaut kas no tiem pāri ir palicis, un valstij jābūt skaidrai nostājai pret šo jautājumu. Tā kā valstij tādas nav, es šad un tad atgādinu, ka ir tāda problēma. Mēs nevaram aizbēgt no vēsturiskas patiesības. Pēc ārkārtīgi daudziem gadiem Krievija sāk atklātāk runāt par Katiņas notikumiem, un tikai Polijas neatlaidības dēļ. Arī mēs nedrīkstam atkāpties. Tomēr tā nedrīkst būt vienkārši brēkuļošana.
Daudz kas ir realizēts - jautājumā par valsts valodu, par nepilsoņu piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās, arī 17. jūnija atzīšana par atceres dienu. Diemžēl nacionālā domāšana mums parādās epizodiski - hokeja un Dziesmu svētku laikā, bet politikai ir jābūt ikdienā. Tāpēc skaidri izteikti nacionāli politiķi sabiedrībā nekad nebūs ar milzīgu atbalstu. Mūsu apvienības uzdevums šodien ir nepazaudēt šo nišu, kaut arī tā nav daudzskaitlīga.
Jūsu dabisks pretinieks politikā ir PCTVL. Vai viņi tomēr nav kļuvuši par TB/LNNK pastāvēšanai nepieciešamu sastāvdaļu, attiecībā pret kuru jums sevi definēt?
Es viņiem tribīnē kāpt un runāt to, ko viņi runā, nelieku. Protams, reizēm prasās pēc atbildes. Pēdējos gados es gan vairs neeju un nerunāju par simtreiz jau izrunātiem jautājumiem. Nedomāju, ka viens šāds politikas spārns nespētu izdzīvot bez otra. Drīzāk viens no tiem mēdz pamodināt to otru. Pilnīgi gludam politikas spektram nevajadzētu būt. Jautājums tikai, cik tas viss skan nopietni. Es teiktu, ka nopietnība ir tajā, ka, paanalizējot Saeimas balsojumus, redzams, ka par PCTVL priekšlikumiem, lai cik asiem, balso arī viss Saskaņas centrs. Tribīnē viņi nekāpj, ar «urā!» retoriku nenodarbojas, bet balso pilnīgi vienādi. Un arī 9. maijā viņi ir kopā. Tā ir tā pati spēle, ko vieni spēlē atklātāk, otri - slepenāk.
Kurš tieši jums savulaik lūdza iesniegt par reketu apsūdzētā Ivana Haritonova apžēlošanas vēstuli?
Tolaik, kad es Rīgas domē vadīju Drošības un kārtības komiteju, degvielas uzpildes stacijās konkurēja divi lieli grupējumi - Haritonova un Genādija Tovanceva. Tovancevs bija saistīts ar daļu politiķu, un tā nu sanāca, ka Haritonovs sēdēja, bet viņš - ne. Es tolaik rūpējos, lai Rīgā attiecību kārtošana ar šaušanu nenotiku. Tikos ar dažādiem cilvēkiem; viņi attiecīgi pazina arī mani. Tie, kas palūdza, bija Haritonova juristi. Palūdza nodot premjeram Mārim Gailim vēstuļu kopu ar 360 parakstiem. Sacīja, ka uzticoties: es nevis skriešu ar to pie žurnālistiem, bet tiešām atdošu premjeram. Es piekritu, un šodien darītu to pašu. Mani šis jautājums pat iepriecina, jo acīmredzot nekā nopietnāka, ko prasīt, nav.